Īsto Latvijas lāčplēšu piemiņai

Latvju novadi esot Krievijas pirkums...

rudis — Thu, 27 Dec 2012 14:47:10 GMT

Kas viņus dīda? Odiozajā Jurija Aleksejeva portālā IMHOclub.lv pie vārda tiek kaismīgs Latvijas nepilsoņu kongresa entuziasts – kādreizējais Civilās aviācijas institūta pasniedzējs, tehnisko zinātņu doktors Vladimirs Šilins.
Savā rakstā viņš vaimanā, ka "Latvijas rusofobiskā valdība" gribot "apzagt" viņa mazmeitas, liekot tām apgūt latviešu valodu jau no mazotnes – bērnudārzā. Katram taču jāsaprot, ka krievu valoda ir nesalīdzināmi vairāk attīstīta un izplatīta nekā latviešu valoda, piemetina Šilins.

Viņš pārmet Latvijas krievu kopienai mazdūšību un sašķeltību un konstatē, ka nepilsoņu kongresa sasaukšanas gaidās tā arī nav izšķīlies enerģisks, drosmīgs, harismātisks līderis. "Cerība jāliek uz kongresu", kam šāds līderis jāizrauga.
Un te nu nāk galvenais: "Bet, arī izvēlot savu līderi, mēs nestiprināsim viņa autoritāti latviešu acīs, ja savu vārdu neteiks Krievijas valdība. Pēc krievu kopienas līdera ievēlēšanas Krievijas prezidentam viņš jāpieņem." Skaties vien! Un Krievijas premjeram būtu jātiekas ar kongresā ievēlētās padomes ļaudīm un Krievijas vēstniecībai jāuztur pastāvīgs kontakts ar krievu sabiedrisko organizāciju vadītājiem un jāsniedz tiem finansiāla un metodiska palīdzība.
Tātad – lai Krievija masīvi, bez aplinkiem iejaucas, it kā nebūtu robežas starp Sebežu un Zilupi.
Beigās šis sirmais tehnisko zinātņu doktors iesaka atgādināt Krievijas (!) valdībai, ka par Vidzemes pievienošanu Krievijai "uz mūžīgiem laikiem" cars Pēteris Lielais samaksājis Zviedrijai divus miljonus rubļu sudrabā, t. i., 50 tonnu sudraba, un par Kurzemi tās hercogam samaksāti 500 000 rubļu zeltā.
Tātad Šilins piedāvā Kremlim labu argumentu politiskam spiedienam – sak, gan Vidzeme, gan Kurzeme ir Krievijas pirkums.

Kas tas ir – izmisums vai apmātība?

Latviešu leģionāri Nirnbergas tribunālā

rudis — Thu, 27 Dec 2012 11:33:59 GMT

Mūsdienu Krievijas propaganda, saukājot Latviešu leģiona karavīrus par "nacistiem" un apsūdzot viņus "noziegumos pret cilvēci" (ko neatļāvās darīt pat padomju propaganda PSRS ziedu laikos), apgalvo, ka Nirnbergas Starptautiskais kara noziegumu tribunāls esot arī vācu pusē karojošās baltiešu frontes vienības pieskaitījis kara noziedzniekiem.

Bet, kā tas bieži notiek ar Krievijas (un agrāk PSRS) masu informācijas līdzekļiem - patiesība ir izteikti atšķirīga. Jā, Latviešu leģiona karavīriem gan atradās vieta Nirnbergā, bet pavisam savādākā lomā, nekā to šodien vēlas iztēlot Krievijas masveidā producētā dezinformācija.

Visi ir redzējuši Nirnbergas Starptautiskajā kara tribunālā gar sienām stāvošos kareivjus baltās ķiverēs un baltos cimdos. Tie ir amerikāņi. Taču maz kurš zina, ka līdzīgās formās tērpti cilvēki - bijušie latviešu un igauņu leģionāri - apsargāja Nirnbergā ieslodzījumā esošos nacistus un sargāja sabiedroto armijas objektus.

Palūkosimies, ko mums saka tā laika fotodokumenti un laikabiedru liecības:

"1946. gadā pie angļu un amerikāņu armijām tika nodibinātas t. s. sargu rotas. (Pirmā tika nosaukta par Viestura rotu.) Leģionāri bija atzīti kā vienības, kurām nav bijis nekāda sakara ar SS noziegumiem." "Četras rotas (apm. 1000 vīru), tajā skaitā arī Viestura rota, 1947. gada pavasari pārņēma Nirnbergas tiesu pils (!) un cietuma apsardzi!." "Uz piedurknēm un vēlāk gan uz kaskām viņiem bija Latvijas karoga sarkanbaltsarkanās krāsas." "Turklāt jāņem vērā, ka sabiedroto varas iestāžu attieksme pret nacistu kara noziedzniekiem bija ļoti nopietna un konsekventa".

"Atsauksmes par baltiešu karavīriem bija labas[...]. Gandrīz visi "viesturieši" bija bijušie leģionāri, tāpēc izpalika karavīru ierindas apmācība, jāpielāgojas bija tikai "amerikanizētajiem" reglamentiem.[...] Rotas virsnieki un karavīri pildīja garnizona dienestu vairākās Vācijas pilsētās (no 1947. gada pavasara - arī Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē).

"Latviešu un igauņu paramilitārās vienības Vācijā darbojās arī Nirnbergas tiesas procesā (1947 - 1949), kur apsargāja kara noziedzniekus. [...] sardzes posteņi bija izvietoti ne vien pa Tiesu pils perimetru, bet arī pie kameru durvīm. Baltiešu sargi vadāja ieslodzītos uz pastaigas laukumiem un nopratināšanām. [...] tikai divas funkcijas Nirnbergas procesa laikā izpildīja pati amerikāņu militārā policija: konvojēja ieslodzītos tiesas zālē un uz soda izpildi (pakāršanu)." "Kad iestājās Berlīnes krīze un sāka darboties Rietumberlīnes apgādei organizētais gaisa tilts, viesturiešus pārcēla uz pierobežas mežiem sargāt svarīgākās ASV armijas lauka noliktavas. Pēc tam latviešu sargi tika pārcelti uz Štutgartes apkaimi apsargāt ASV armijas korpusa galvenās pavēlniecības iestādes."

Viestura rota goda stājā ierindā sagaidot Latvijas republikas sūtni Kārli Zariņu. Amerikāņu zona, Štutgarte (Stuttgart), 1948. g.

Sūtnis Kārlis Zariņš apmeklē Viestura rotu. Štutgarte, 1948. g.

Sūtnis K.Zariņš (pa labi) un Viestura rotas sargkareivji. Štutgarte, 1948. g.

Pienākumus veicot. Štutgarte, 1948. g.

Amerikāņu zona, Štutgarte, 1948. g.

"Leģionāri Nirnbergā. Tiesu pils parādē."[12]

Atsauces:

[1] "Es neesmu karojis", Ilmārs Knaģis. Latvijas Politiski represēto apvienība
[2] Juris Ciganovs, "Latvijas avīze", 16.01.2004 . Citēts pēc LPRA materiāliem
[3] "Latviešu un igauņu paramilitārās vienības Vācijā", V.Kukaiņa atmiņas
[4] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 1961
[5] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 1962
[6] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 1928
[7] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 1929
[8] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 1963
[9] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 1966
[10] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 1959
[11] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 1958
[12] "Es neesmu karojis" - "Latviešu leģionāri Nirnbergas tiesu pils un cietuma apsardzē", Ilmārs Knaģis. Latvijas Politiski represēto apvienība
[13] Columbia Law School, Arthur W. Diamond Law Library. OMTPJ-P-25
[14] LOUISiana Digital Library Collections Online. Criminal Wing I
[15] LOUISiana Digital Library Collections Online. Baltic guards on patrol
[16] LOUISiana Digital Library Collections Online. Baltic guard inspects a prisoner
[17] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 380
[18] "DP albums. Latviešu dzīve bēgļu nometnēs Vācijā 1945-1950". ID 490

Materiāls no http://www.lettia.lv

Latvija krustcelēs

rudis — Fri, 14 Dec 2012 14:34:45 GMT

Lai gan ir pagājis vairāk nekā 21 gads, Latvija tikai tagad pamostas un izšķiļas no pēcpadomju pūstošās olas.

Uz austrumiem lūkojoties, šķiet, ka pēcpadomju laiks tur vēl turpinās pilnā spēkā. Ļeņinismu un staļinismu ir nomainījis cits, bet arī no patiesas demokratijas tālais putinisms. Baltkrievijā – tas pats, Ukrainā – mazliet labāk.

Bet Latvija stāv krustcelēs, ko radījusi Eiropas Savienība un tās euro, ko mēs nemākot ne pareizi rakstīt, ne izrunāt. Tur stāvam arī tāpēc, ka neesam īsti izšķīrušies, kāds būs nākotnes ceļš. Kaut kāds Nacionālās attīstības plāns jau ir uzrakstīts, taču tas arī ir tikai izstrādāts uzmetums, kam vēl jārada īstenošanas saturs.

Tumšais, drūmais novembris Latvijai ir prieka un pacilājuma laiks. Veselu nedēļu, sākot ar Lāčplēša svētkiem un beidzot ar 18. novembŗa nosvinēšanu, Latvijas tauta izjuta patriotisku pacēlumu. Tas bija dziļš un patiess, ilgi neredzēts un nepiedzīvots. Vai tiešām visi tie, kas gan mīlēja šo zemi, bet nemīlēja šo valsti, beidzot ir to pametuši un palikuši tikai uzticīgie? Tā šķita, vērojot ļaužu pulkus dažādās svinībās šajās dienās.

Igauņi gan mūs brīdināja, ka mūsu bruņotie spēki nespējot Latviju aizstāvēt, tāpēc viņiem turpmāk būšot jāaizstāv arī sava dienvidu robeža. Mūsu militārie speciālisti igauņus mierina, ka viņu bailēm ir nepamatoti lielas acis, ka šaipus viņu robežas viss esot pilnā kārtībā. Taču par to var arī šaubīties, zinot, ka Latvijas militārais budžets nesasniedz pat pusi no tā, kāds ir uzskatāms par minimāli nepieciešamo. Kur tad redzama šī mīņāšanās krustcelēs?

Sāksim ar to pašu eiro, ko pēc Eirozonas norādījumiem latvieši nedrīkstēšot ne tā rakstīt, ne kalt uz saviem sīknaudas gabaliem, ne arī tā izrunāt saskarsmē ar citiem eiropiešiem. Latvija ir paudusi noteiktu lēmumu, ka tā vēlas eirozoniešu klubam pievienoties 2014. gada sākumā. Un mūsu valdība, īpaši finanču ministrs Andris Vilks, rīkojas tā, it kā lēmumam jau visi būtu piekrituši. 2013. gada budžetā pat ir paredzēti līdzekļi sagatavošanās izdevumiem, pārejot no lata uz euro.

Paga, paga, saka piesardzīgie, nestrebiet nu karstu putru! Katrs, kam ir acis pierē, taču redz, kādā tintē ir nonākusi eirozona, īpaši tās dienvidu gals. Eiro šo izšķērdīgo un slikti saimniekojošo valstu vieglprātības rezultātā ir iekūlies lielās ziepēs. Tā nākotne ir apdraudēta. Taču būtu neprāts tagad zonai pievienoties, un tā domā lielum lielais tautas vairākums. Valdība un Latvijas Bankas vīri savukārt apgalvo, ka tautai vairs nekas nav sakāms. Tauta jau visu ir izlēmusi, un iestāšanās procedūra ir tikai formalitāte. Turklāt latam atkal palikt neitrālam naudas līdzeklim ir vēl lielāks risks nekā tagad stāties iekšā. Un tā tas turpinās. Kam ir taisnība? Diemžēl jāatzīst, ka esam starp divām nelāgām izvēlēm, no kuŗām palikšana ārpusē izskatās sliktākā.

Krustcelēs mēs stāvam arī savā attīstībā. No krizes Latvija ir kopumā atkopusies. Tiek ieturēts gauss, bet noteikts augšupceļš. Tas izpaužas statistikas skaitļos, bet ne vienmēr ļaužu ienākumos un iztikšanas spējās. Kā jāturpinās saimnieciskajai dzīvei Latvijā? Vai jānotiek attīstībai vai izaugsmei? Kāds būs mūsu turpmākais saimniekošanas veids? Nekontrolēta, nesabalansēta attīstība, kādu mūsu valstī ieviesa ar Rietumu kapitāla palīdzību, beidzās ar vispārēju saimniecisko krachu visā pasaulē.

Vai atkārtojās 1929. gads? Jā un nē. Jā, jo spekulantu forsētais un uzpūstais labklājības burbulis pārplīsa, pasaules ekonomika zaudēja kādu ceturto daļu savas vērtības. Gandrīz vissmagāk to izjuta Latvijā, jo te tas savienojās ar spēcīgās Parex bankas izputēšanu, kuŗas glābšanā, kas izvērtās gaužām neveiksmīga, valsts zaudēja gandrīz visus brīvos līdzekļus. Nauda bija steidzīgi jāaizņemas ārzemēs. Tādējādi valsts ir nonākusi lielos parādos, kuŗi tagad, smagi strādājot, ir jāatmaksā ar procentiem.

Starp 1929. un 2007. gadu pasaulē daudz kas ir ļoti mainījies, tomēr salīdzinājumā jāatzīst, ka krīze 2000. gadu pirmajā gadu desmitā nebija tik dziļa, tāpēc ka darbojās dažādas pensiju un sociālās palīdzības sistēmas, kādu 1929. gadā pasaulē nebija. Taču lielākā daļa problēmu, ko radīja 1929. gada krize, saskatāmas arī nesenējās krizes seku komplektā. Tāpēc nekāds straujš uzplaukums pasaulē nav sagaidāms, izņemot, iespējams, Ķīnas ekonomiskās ietekmes telpu.

Specifiski Latvijas jautājumā strīdiņš notiek ap to, vai jāsākas izaugsmei vai attīstībai. Liekas, te uzvarēs attīstība, jo par izaugsmi Latvijā, kas ik gadus zaudē desmitiem tūkstošu cilvēku, vai nu tiem izceļojot, vai arī zemās dzimstības rezultātā, runāt nebūtu saprātīgi.

Raksturīgs piemērs par taustīšanos, kas pašlaik notiek Latvijā, ir izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa maldīšanās pa augstākās izglītības labirintiem, meklējot tur paturamo un atmetamo mācību vielu. Vai tas ir svarīgākais IZM uzdevums šajā zemē, kur nav pat labi nostādītas elementāro zināšanu skolas, lai visi Latvijas bērni un jaunieši spētu iegūt labas latviešu valodas, vēstures un citu priekšmetu zināšanas? Daudz kas turklāt būtu darāms arī arodskolu piedāvātās izglītības iespējās, kas īsti neatbilst modernas valsts technisko un arodu zināšanu prasībām.

Krustcelēs mēs stāvam arī to jautājumu risināšanā, kā apturēt tautas izmiršanas un izklīšanas procesu. To jau ilgu laiku ir centusies ignorēt valdība un lielākā daļa polītisko partiju. Cik daudz jau tauta nav zaudējusi no savas vitālitātes, kad tūkstoši jauniešu pamet šo zemi, labākas dzīves un peļņas iespējas meklējot ārzemēs. Nekad vēl tik liels procents tautas nav dzīvojuši ārzemēs kā tagad. Vai izvairīšanās šo situāciju redzēt patiesā gaismā ir veids, kā problēmu atrisināt? Taču ne.
Neziņa un mīņāšanās bez lēmumiem, ko darīt tālāk, pašlaik ir raksturīga Rietumu pasaulei. Nupat sanāca ES vadītāji, sapulcējās visu valstu ministru prezidenti, lai lemtu par Savienības budžetu. Pēc divu dienu pļāpāšanas un konstatējuma, ka šoreiz pie lēmuma nenonāks, viņi visu atlika uz janvāri.

Spēcīgajā valstī ASV pēc nesen notikušajām vēlēšanām, kuŗās Baraks Obama sīvā vēlēšanu sacensībā izcīnīja sev vēl četrus valdīšanas gadus, būs atkal ļoti grūti pieņemt īstus lēmumus valsts financiālo grūtību atrisināšanā. Tautas vietnieknams paliek kopumā ekstrēmu republikāņu, t.s. Tējas partijas aktīvistu kontrolē, kuŗi kategoriski noraida jelkādus nodokļu pielikumus, kas nepieciešami, lai mazinātu valsts budžeta deficitu. Senāts paliek demokratu kontrolē, bet tikai abu palātu sadarbībā ir iespējama pašreizējo grūtību atrisināšana, kas šābrīža apstākļos ir maz ticama. ASV iekšējie un ārējie parādi gada laikā pieauguši par veselu triljonu dolāru. Tikai Ķīnas un arābu zemju ieinteresētība pirkt ASV vērtspapīrus glābj pasaules lielāko un spēcīgāko valsti no bankrota un dolāra sabrukuma. Neba jau ASV kreditori ir īpaši saprotoši vai draudzīgi. Tikai, pēc viņu rēķiniem, pašreiz neko iekasēt no ASV nevar, tāpēc jāturpina Amerikas stutēšana, lai paši nepazaudētu tur ieguldītos dolarus.

Nosvinēsim Ziemsvētkus, sagaidīsim Jauno gadu. Tad jau redzēsim, vai ir kāds labs ceļš, pa kuŗu no krustcelēm būs iespējams aiziet. Kā senajā teicienā: rsīts gudrāks par vakaru, tātad Jaunais gads – par veco.

O. Celle

Rietumeiropas latviešu laikraksts "Brīvā Latvija"

Traģēdija pie Māras dīķa

rudis — Tue, 02 Oct 2012 11:17:04 GMT

Traģēdija pie Māras dīķa

Uldis Neiburgs

1944. gada 19. septembra naktī Rīgā, Mazajā Nometņu ielā 16, pie Māras dīķa padomju aviācijas uzlidojumā gāja bojā vairāk nekā četrdesmit latviešu jaunieši. Vācu okupācijas vara viņus bija iesaistījusi gaisa spēku palīgdienestā, un, pašiem nezinot, viņi bija kļuvuši par labu mērķi padomju lidmašīnām.

Kaut arī šo tikai 16 – 17 gadus veco zēnu formastērpus rotāja lentes Latvijas nacionālajās krāsās, savu dzimteni aizstāvēt viņiem nebija lemts.

Pretlikumīgā mobilizācija

1944. gada vasarā vācu gaisa spēkos kā palīgus (Luftwaffenhelfer) iesauca 4139 lielākoties 1927. – 1928. gadā dzimušus latviešu zēnus. Lai slēptu mobilizācijas nelikumību, tā notika formāli, atsaucoties uz Latvijas Zemes pašpārvaldes 1. ģenerāldirektora Oskara Dankera 1944. gada 27. jūlija rīkojumu. Tās izpildes gaitu nodeva Latvju Jaunatnes organizācijas pārziņā. Lai gan šo organizāciju vācieši centās veidot pēc nacistu "Hitler – Jugend" parauga, nacionāli noskaņoto latviešu audzinātāju nostājas dēļ tas pilnībā neizdevās. Tomēr par šo pretlikumīgo mobilizāciju atbildība ir jāuzņemas ne tikai latviešu pašpārvaldes vadītājam O. Dankeram, bet arī LJO štāba šefam Ērikam Rullim. Viņu piekrišanu vāciešu ierosinātajai latviešu zēnu iesaukšanas akcijai panāca ar draudiem un mānīgiem solījumiem, radot nepatiesu iespaidu, ka tā notiek pēc pašu latviešu iniciatīvas. Iesaukto pieņemšanas un pārbaudes komisija darbību uzsāka 1941. gada 31. jūlijā Rīgā, Strēlnieku ielā 12/14. Mobilizācija gaisa spēku palīgdienestā notika Rīgas, Madonas, Bauskas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķos.

Dienestam derīgos ietērpa formas tērpos ar vācu aviācijas nozīmēm un rokas lentēm Latvijas nacionālajās krāsās. Pusotru tūkstoti zēnu nodeva 1. vācu gaisa flotes rīcībā un ieskaitīja kapteiņa Fābiga apmācību bataljonā (Luftwaffenhelfer Ausbildungsbataillon Fabig), bet pārējie 2114 nonāca 43. zenītartilērijas pulkā, kur tos sadalīja pa zenītartilērijas un starmešu vienībām visā Latvijā. Vēlāk iesauca arī bēgļu gaitās Vācijā nonākušos jauniešus, vairāki simti dienestam pieteicās brīvprātīgi ar vecāku rakstisku atļauju. Starp izpalīgiem bija tādi, kuri vēl nebija sasnieguši pat piecpadsmit gadu vecumu. Par latviešu sakaru virsniekiem apstiprināja kapteini Edgaru Rempi un leitnantu Induli Kažociņu.

Kapteiņa Fābiga bataljons apmetās Mazajā Nometņu ielā 16, bijušās Holma tekstilfabrikas (pēc kara – "Auroras") teritorijā. Te bija izvietots bataljona štābs un 1., 3. un 4. rota (katrā no tām bija 300 izpalīgi). Bataljona 2. rota novietojās 2. vidusskolā Āgenskalnā. Pie Māras dīķa un sporta laukumā pie Torņakalna stacijas izpalīgiem notika ierindas mācības, dziedāšana, iepazīšanās ar ieročiem. Oficiāli nometni drīkstēja atstāt tikai vada vai rotas sastāvā pēc priekšniecības atļaujas. Satikties ar apmeklētājiem varēja tikai sardzes telpās pie ieejas. Alfrēds Žīgurs savās atmiņās gan piemin arī brīvajā laikā notikušos teātra apmeklējumus, vizināšanos ar laivām Māras dīķī un randiņus ar meitenēm.

Starp izpalīgiem īpaši izcēlušies Rīgas ''pašpuikas", kuri nebaidījušies no sodiem un visu tīšām darījuši nepareizi. Viņu strīdi ar vācu instruktoriem visbiežāk notikuši par ieroču lietošanu, ko puiši demonstrējuši, aizmetot sienā nazi, kas trāpījis pāris centimetru virs instruktora galvas, vai arī ar šautenes laidi sadauzot mērķi, ja bija notēmēts nepareizi. Iesaukti gaisa spēku palīgdienestā, šie ''pašpuikas" turpinājuši kārtot ''rēķinus" ar citām Rīgas zēnu bandām, un notikuši pat kautiņi rotu starpā.

Bumbas krita tieši zēnu pūlī

1944. gada 14. septembrī sarkanās armijas 1., 2. un 3. Baltijas frontes karaspēks uzsāka Baltijas stratēģisko operāciju, no Valkas, Ērgļiem un Baldones uzbrūkot Rīgas virzienā. Kopš 14. septembra arī Latvijas galvaspilsēta piedzīvoja lielākus padomju aviācijas uzlidojumus, taču vācu zenītartilērija, kuru no augusta vidus apkalpoja latviešu gaisa spēku izpalīgi, sākotnēji tos veiksmīgi atvairīja. Bijušie izpalīgi atceras, ka, sākoties 19. septembra uzbrukumam, viņi uzreiz nemaz neesot to uztvēruši nopietni.

Par padomju aviācijas uzlidojuma sākumu pastāv vairākas versijas. Bijušie izpalīgi atceras, ka līdz ar gaisa trauksmes sākšanos krievu lidmašīnas izmetušas gaismas "svecītes", kas izgaismojušas visu novietojuma teritoriju. Bumbas kritušas tieši patvērumu meklējošo gaisa spēku palīgu pūlī. Uzlidojums varējis notikt tik veiksmīgi, jo kāds pašu izpalīgu vidū iefiltrējies nodevējs pirms tam izšāvis signālraķeti, tā norādot novietojuma atrašanās vietu. Guntars Zemitāns atceras, ka redzējis kādu nošautu zēnu gaisa spēku palīga formastērpā. Viņu bija nogalinājis vācu feldfēbēlis par signālraķešu lietošanu uzlidojuma laikā. Ir dzirdēts, ka par šo ''varoņdarbu" pēc kara kādā avīzē pat bijušas publicētas kāda komjaunieša atmiņas.

Pēkšņais uzlidojums radīja paniku, daļa zēnu steidzās uz kazarmām pēc bruņucepurēm, bet citi meklēja taisnāko ceļu uz patversmēm. Daudzi apmulsumā bija aizmirsuši, ka nedrīkst skriet gaismā. Vairāki gāja bojā, jo, uzvelkot bruņu ķiveri, zem zoda bija palikuši tās siksniņu. Bumbas eksplozijas laikā tas radīja līdzīgu efektu kā virve pie pakāršanas, atlaužot zēnu galvas. Daudzi bija meklējuši patvērumu Māras dīķī un ūdenī noslīkuši. Krituši bija arī vairāki vācu instruktori. 1. rotas patversmi bija ķēris aviācijas bumbas tiešs trāpījums.

Šausmu ainas, gaismai austot

Ziņa par nakts notikumiem pilsētā izplatījās ļoti ātri, un jau no agra rīta pie nometnes vārtiem pulcējās daudz cilvēku. Satrakojušos pūli izdevās savaldīt tikai ar vācu patruļu palīdzību. Vācu vadība sniegusi maldinošu informāciju par notikušo, un runāt ar vecākiem bez vāciešu klātbūtnes bija stingri noliegts. Valdis Vanags raksta: "Pirmais, kas mums bija jādara, pirms vārtus drīkstēja vērt vaļā, bija ''sareģistrēt visus zaudējumus oficiāli". Tas nozīmēja savākt visus kritušo ķermeņus vienā vietā un identificēt tos. Tā bija pirmā asiņainā lekcija mums kā ''karavīriem"."

Vairāki izpalīgi piedalījās kritušo biedru identificēšanā Rīgas 1. slimnīcas morgā, kur viņu acīm pavērās šausmu pilnas ainas. Valters Pauga atceras, ka šim darbam nozīmēts vācu instruktors un seši latviešu izpalīgi. ''Ierodoties morgā, vācu apakšvirsnieks izsniedza katram glāzi stipra vīna. Tad ieveda telpā, kur bija sakrauta liela kaudze jaunu finiera zārku. Mūsu uzdevums bija atvērt zārku, kurā gulēja kritušais, kam pie kājām atradās pie viņa atrastie dokumenti un personiskās lietas. Tālāk – noteikt personību, aiznaglot zārka vāku, uz kura ar krītu uzrakstīt kritušā vārdu un uzvārdu. Bija zārki, kuros atradās 3 – 4 kājas vai rokas, un pat tādi, kur trūka galvas. Apmēram divas trešdaļas no kritušajiem identificēja pareizi, bet atlikušie, kurus nolikām atsevišķi, pēc iepriekš sastādītā kritušo saraksta laimīgā kārtā sakrita ar zārku skaitu". Pēc uzlidojuma Fābiga bataljona karavīrus sadalīja pa rotām vairākās Rīgas skolās un kazarmās, bet 24. septembrī gājiena kolonnā viņi devās uz Kurzemi. Pirms Rīgas atstāšanas gan daudzi vienkārši ''piesita pēdu".

Pēdējā gaitā

1944. gada 22. septembrī Brāļu kapos Rīgā notika svinīgas bojāgājušo bēres. Tajās piedalījās arī Ostlandes reihskomisariāta jaunatnes lietu vadītājs Līrs un Vācijas gaisa spēku un Latviešu leģiona pārstāvji. Daži zārki esot bijuši smagāki par citiem, kas radīja aizdomas, ka tajos iekšā bija vairāku cilvēku mirstīgās atliekas. LJO štāba šefa Ērika Ruļļa 1944. gada 5. novembra ziņojumā leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim kā 19. septembra uzlidojuma upuri ir atzīmēti 38 kritušie un deviņi pazudušie, kā arī teikts, ka simts izpalīgi atradušies dažādās slimnīcās. Daļa ievainoto nonāca Latviešu leģiona slimnīcā Brīvības (Ā. Hitlera) ielā 93, taču nav zināms, cik daudzi no viņiem mira no gūtajiem ievainojumiem. Brāļu kapu kantora apbedījuma vietas plānā – vārdiskajā sarakstā ir minēts 41 (36 zināmu un piecu nezināmu) apbedītā vārds. 1993. gadā, pateicoties bijušā gaisa spēku palīga Alfrēda Katlapa pūlēm, izdevās apzināt arī citus nezināmos kritušos. 1996. gada 19. septembrī pie Māras dīķa Rīgā atklāja piemiņas akmeni šajā traģiskajā uzlidojumā bojā gājušiem gaisa spēku izpalīgiem.
17. septembris, 2005

Strēlnieku Zvaigznājs (1982)

rudis — Mon, 01 Oct 2012 15:21:54 GMT

Strēlnieku Zvaigznājs (1982)

Scenāriju šai dokumentālajai filmai par latviešu strēlniekiem sarakstījis pats Juris Podnieks kopā ar Arvīdu Plaudi. Filmas teksta autors - dzejnieks Jānis Peters. Astoņdesmito gadu sākumā uzņemtā dokumentālā filma ir mēģinājums sakārtot priekšstatus par savas tautas vēsturi, ar dziļi personisku attieksmi vēršoties pie vienas no traģiskākajām lappusēm.

Filma ir par sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Par sarkanajiem, jo bija jau arī tie otri, kas karoja ierakumu otrā pusē. Par sarkanajiem latviešu strēlniekiem - vēl pēdējā brīdĪ, kamēr viņi paši var runāt par savas izvēles motivāciju, par to, ko viņi aizstāvēja, ko ieguva un kā nācās par to visu samaksāt. Jo šajā vēstures stāstā ietilpst gan Pirmā pasaules kara cīņas, gan līdzdalība Krievijas revolūcijā un pilsoņu karā, gan trīsdesmito gadu represijas, kas tik lietišķi un nežēlīgi izrēķinājās ar tiem, kuri domājās atraduši jaunu dzimteni un atraduši savu vietu jaunās pasaules celtniecībā – ar tiem, kas palika Padomju Krievijā.

Dienas citāts

rudis — Thu, 27 Sep 2012 07:51:43 GMT

"Padomju valsts augstākais mērķis ir bezšķiru komunistiskas sabiedrības uzcelšana. Valsts galvenie uzdevumi ir komunisma materiāli tehniskās bāzes radīšana, sociālistisko sabiedrisko attiecību pilnveidošana un to pārveidošana komunistiskās attiecībās, komunistiskās sabiedrības cilvēka audzināšana, darbaļaužu materiālās labklājības un kultūras līmeņa paaugstināšana, valsts drošības nodrošināšana, miera nostiprināšanās un starptautiskās sadarbības attīstības veicināšana.”

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) konstitūcija (1977.g.)

Kas to būtu domājis:)

Latviešu strēlnieki. Sarkanie?

rudis — Wed, 26 Sep 2012 15:01:09 GMT

Latviešu strēlnieki. Sarkanie?
Gunita Nagle

Atkarībā no Latvijā valdošās ideoloģijas vienmēr ir bijis izdevīgi ko noklusēt vai, gluži otrādi, padarīt strēlniekus par mītu

Izlasījis rakstu, kurā minēti dzejnieka Aleksandra Čaka apdzejotie latviešu pašpuikas, kāds vecs vīrs piezvanīja uz redakciju un aizrādīja — nez vai vajadzētu atgādināt par sarkanajiem latviešu strēlniekiem, no kuriem vairākums tomēr bija visīstenākie boļševiki, Ļeņina un nāvei notiesātās cara ģimenes apsargi. Neesot jau nekāds gods.

Pagājuši jau 84 gadi kopš 1917.gada revolūcijas, pēc kuras pie varas nāca padomju valdība, un latviešu strēlnieku līdzdalību to gadu notikumos joprojām daudzi uztver vai nu kā Latvijas pagātnes kauna traipu, vai kā tā dēvēto vēstures strīdīgo tēmu.

Par piesardzīgi uzmanīgo attieksmi pret strēlniekiem liecina fakts, ka Kara muzejā šogad izveidotā ekspozīcija par Pirmajā pasaules karā dažādās frontes pusēs dienošajiem strēlniekiem ir vienīgā zināmā strēlniekiem veltītā plašā ekspozīcija kopš neatkarības atgūšanas. Vēsturnieka Valda Bērziņa Latviešu strēlnieki — drāma un traģēdija ir vienīgā pēdējo desmit gadu grāmata par Pirmā pasaules kara karavīriem no Latvijas. Runas par nepieciešamību pārvietot strēlnieku pieminekli — trīs vīrus kopā saspiestām mugurām un cepurēm ar piecstaru zvaigznēm — nu jau norimušas. Toties nav rimušas runas par iespēju no Strēlnieku laukuma aizvākt Okupācijas muzeju, un Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Aivars Kreituss uzsver: nevajag aizmirst, ka tas ir bijušais Sarkano strēlnieku muzejs.

Ar vārdu «sarkanie» strēlnieki tika apzīmogoti pēc Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara beigām, iebilst vēsturnieks V.Bērziņš. Viņaprāt, cilvēkiem, kas pārmet strēlniekiem par atbalstu Oktobra apvērsumam, tomēr vajadzētu atbildēt uz jautājumu: kādēļ viņi to darīja?

KĀRDINOŠIE SOLĪJUMI

Strēlnieku simpātiju pret boļševikiem iemesls meklējams Ziemassvētku kauju iznākumā, uzskata vēsturnieks Valdis Bērziņš. Kaujās, kas ilga gandrīz mēnesi — no 23.decembra līdz 21.janvārim — latviešu strēlnieku pulki zaudējuši aptuveni 9000 vīru. Toreiz viņi sprieduši, ka vēl viena šāda nesekmīga operācija un latviešu strēlnieku nebūs vispār. Tādēļ, ja līdz Ziemassvētku kaujām strēlnieki boļševiku runās neieklausījās, tad pēc tam viņu solījumi noslēgt mieru, dot zemniekiem zemi un nācijām pašnoteikšanās tiesības latviešu karavīriem šķituši ļoti vilinoši. Savukārt boļševikiem bija izdevīgi ar šādiem solījumiem piesaistīt sev nacionāli noskaņotus cilvēkus.

Visi 4.Vidzemes pulka strēlnieki pārgāja boļševiku pusē, un pulka komandiera Anša Zeltiņa dēls Namejs Zeltiņš, maz atcerēdamies savu tēvu, tomēr skaidri zina — tēvs savu karavīru rīcību sāpīgi pārdzīvojis. «Arī mans tēvs gluži labi izprata cara ģenerāļu pavēļu bezjēdzību, taču viņam kā pienākuma cilvēkam pat prātā neienāca doma, ka viņš varētu nepaklausīt pavēlēm,» Dienai stāsta N.Zeltiņš.

Viņš ir ļoti augstās domās par savu tēvu, kurš savu militāro karjeru sācis cara armijā un ilgus gadus dienējis Ķīnā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Ansis Zeltiņš pametis labi atalgoto dienestu Ķīnā, lai cīnītos ar nīstajiem vāciešiem, — tā stāsta dēls. Vai tēvs sapratis, kādēļ visi viņa strēlnieki pārgāja boļševiku pusē, N.Zeltiņš nezina teikt. Zina tikai, ka Ļeņins solījis Latvijai patstāvību un to Latvija arī ieguva. Pats 4.pulka komandieris gan nav pieslējies lieliniekiem, bet nekad arī neesot karojis pret viņiem.

MĀJĀS — TIKAI PĒC MIERA NOSLĒGŠANAS

Latvijā Ansis Zeltiņš atgriezies 1920.gadā un līdz 1927.gadam dienējis Latvijas armijā. Pēc dēla vārdiem, būtu dienējis ilgāk, taču sava cienījamā vecuma dēļ — 64 gadi — atvaļināts. Atvaļinātajam pulkvedim Zaļenieku pagastā uzdāvināta muiža, ko 4.Vidzemes pulka komandieris nosaucis Vidzemes strēlnieki. Mājā, pēc viņa dēla vārdiem, vienlīdz laipni uzņemts nabags un Kārlis Ulmanis.

Ar Latvijas Zemnieku savienības līderi un prezidentu K.Ulmani Ansim Zeltiņam bijušas īpašas attiecības. Spriežot pēc dēla stāstītā, ir divas reizes spriests par ģenerāļa pakāpes piešķiršanu A.Zeltiņam un abas reizes K.Ulmaņa iebildumu dēļ augstā dienesta pakāpe sirmajam strēlniekam tā arī nav piešķirta. Kāpēc tā, tagad nav zināms.

A.Zeltiņam ar atgriešanos mājās bija paveicies. Daudziem citiem strēlniekiem mājupceļš tika kavēts. Ir grūti daudzmaz precīzi noteikt, kad un kā latviešu strēlnieki uzzināja par Latvijas neatkarības pasludināšanu, stāsta V.Bērziņš. Vairākas netiešas norādes liecina, ka 1918.gada decembrī kaut kas no tā strēlniekiem tika skaidrots. Strēlniekiem centās iestāstīt, ka Pagaidu valdība ir vācu okupācijas varas veidota.

Taču pēc 1920.gadā padomju Krievijas un Latvijas miera līguma noslēgšanas strēlnieki aizvien centīgāk lūkoja pēc iespējas atgriezties mājās. Pēc Kara muzeja Pirmā pasaules kara nodaļas vadītājas Ilzes Krīgeres stāstītā, līgums paredzēja kara bēgļu un karavīru reevakuāciju. Liela daļa strēlnieku, galvenokārt bezpartijiskie, to izmantojuši, un 1921.gadā pirmais ešelons ar latviešu strēlniekiem devies no Maskavas uz Latviju. Latvijā atgriezās 11 395 bijušie sarkanarmieši.

PIESPIEDU EMIGRANTI

Pēc I.Krīgeres domām, atgriezās tie, kas nebija iestājušies komunistiskajā partijā. Taču V.Bērziņam zināms, ka esot bijuši arī strēlnieki, kas izstājušies no partijas un atgriezušies mājās. Tā Latviešu kavalērijas pulka komandieris Jānis Krišānis nolicis savu biedra karti, lai atgrieztos mājās.

Vislielākā bija to strēlnieku traģēdija, kas gribēja atgriezties mājās, bet nevarēja, uzskata I.Krīgere. Lai iegūtu atļauju šķērsot Krievijas—Latvijas robežu, iebraucējiem bija vajadzīgi divu Latvijas iedzīvotāju galvojumi, ka viņi te dzīvojuši jau pirms kara. Taču tā kā pēc kara un revolūcijas gadiem no Krievijas Latvijā neatgriezās ap 250 — 300 tūkstoši bēgļu un evakuēto strādnieku, tad daudziem strēlniekiem, iespējams, galvotāji neatradās.

Spriežot pēc strēlnieku stāstītā, domājams, ka arī Jukuma Vācieša karstākā vēlme bija doties mājās, taču kā Sarkanās armijas bruņoto spēku virspavēlniekam viņam atgriešanās Latvijā būtu pārlieku sarežģīta. V.Bērziņam kāds strēlnieks stāstījis, ka vēl 1936.gadā Maskavā sastapis J.Vācieti, kurš ieteicis viņam turēties pēc iespējas tālāk no PSRS galvaspilsētas, jo «te vēl galvas ripos». J.Vācietis tika nogalināts 1938.gadā staļinisko represiju laikā. Trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad apsūdzībai nodevībā pret padomju valsti pietika ar piederību latviešu tautībai, tika noslepkavota lielākā daļa Krievijā palikušo strēlnieku. Cik daudz ir padomju represijās bojāgājušo, nav zināms.

NEŠĀVA CARA ĢIMENI

Atkarībā no valdošās ideoloģijas par strēlniekiem vienmēr bijis izdevīgi ko noklusēt vai, gluži otrādi, padarīt par mītu. Dzīvotspējīgi izrādījušies dažādi nostāsti par strēlnieku zvērībām pret Krievijas iedzīvotājiem un viņu līdzdalību cara Nikolaja II ģimenes noslepkavošanā. Taču latviešu strēlnieki nebija ne slepkavas, ne varmākas, cietsirdīgi viņi bija tikai pret marodieriem, zagļiem un laupītājiem, uzskata V.Bērziņš. Pat tad, ja zaglis bijis tautietis. Vēsturnieks pats dzirdējis kāda strēlnieka stāstīto, ka Igaunijā latvieši nogalinājuši kādu savu dienesta biedru par to, ka viņš igauņu zemniekam atņēmis zirgu. Dokumentālu pierādījumu gan tam nav.

Turpretī spriedelējumiem par strēlnieku atbildību par Romanovu likvidēšanu vairs nav ne mazākā pamatojuma — ir zināmi četru šāvēju vārdi un latviešu strēlnieku viņu vidū nebija, uzsver V.Bērziņš. Tiesa gan, strēlnieki bijuši to sarkanarmiešu vidū, kas kādu laiku apsargājuši cara ģimeni.

Tāds pats mīts ir apgalvojums, ka tie strēlnieki, kas, neuzticēdamies lieliniekiem, pieslējās baltgvardiem, bija vispatriotiskāk noskaņotie. Nevajag aizmirst, ka baltgvardu mērķis bija atjaunot vienotu carisko Krieviju, atgādina I.Krīgere. Krievijas pretlielinieku armijās kopumā dienēja aptuveni 9500 latviešu. Vairumā gadījumu viņi bija piespiedu kārtā mobilizētie latviešu kolonisti un evakuētie strādnieki. Tikai 3—4% bija brīvprātīgie (lielākoties virsnieki). Latvieši baltgvardu rindās stājušies nelabprāt, jo to komandieri neatzina mazākumtautību pašnoteikšanās tiesības. Turklāt, pēc V.Bērziņa vārdiem, baltgvardi pret latviešiem izturējās slikti, bieži vien vajadzējis slēpt savu tautību, jo baltgvardu armijā valdījusi pārliecība, ka visi latvieši ir Ļeņina atbalstītāji. Saņemot gūstā sarkanarmiešus, nekavējoties tika nošauti tikai boļševiki un latvieši.

NEIZDEVĪGIE

Tā kā latviešu strēlnieki cīnījās gan sarkanarmiešu, gan baltgvardu rindās, tad gandrīz vienmēr kaut kas no viņu pagātnes bijis neizdevīgs. Pirmās Latvijas brīvvalsts gados ar aizdomām izturējās pret strēlniekiem, kas bija dienējuši Sarkanajā armijā. J.Krišānim Latvijā vajadzēja strādāt par zirgkopi. Toties Pēters Avens, kurš bija komandējis latviešu strēlnieku padomju divīziju, bija kļuvis par Talsu aizsargu pulka komandiera palīgu. Tā bijušajam sarkanarmietim Latvijā bija salīdzinoši laba militārā karjera, uzsver V.Bērziņš.

Turpretī padomju gados tieši latviešu strēlnieku sarkanarmiešu vēsture bija viena no Latvijas vēsturniekiem brīvi pētāmajām vēstures lappusēm. Latviešu dienests baltgvardu rindās bieži vien noklusēts, un, pēc I.Krīgeres stāstītā, bijušais Sarkano strēlnieku muzejs materiālus par baltajiem strēlniekiem nav vācis.

Namejs Zeltiņš padomju gados neesot īpaši slēpis sava tēva militāro karjeru Krievijas cara un vēlāk Latvijas armijā, jo viņš taču nekad nav pacēlis ieroci pret boļševikiem. Tomēr biogrāfijā rakstījis, ka viņa tēvs ir zemnieks.

Diena, 2001. gada 13. oktobris.

Mēs jums nepiekrītam, Vili Samson!

rudis — Wed, 26 Sep 2012 12:15:58 GMT

Vai, vienu sodot, drīkst otru godā celt?!

   Sen latviešu presē nav bijusi tik demagoģiska publikācija. Rakstu V. Samsons sāk ar sava akadēmiķa goda (?) piesaukšanu un nīgrumu pret žurnālistiem, kas viņu apspļaudot. Diez vai vaina žurnālistos. Varbūt godājamajā M. Gorbačovā, kura valdīšanas laikā izjuka ļaunuma impērija?
   Nenopietna ir V. Samsona taisnošanās, ka viņam, visaugstam sarkano partizānu priekšniekam, ar apakšnieku pastrādātajām zvērībām neesot nekāda sakara! Padoto V. Kononovu nav pat pazinis. Toties tagad V. Samsons metas aizstāvēt slepkavas un V. Kononovu, kas vienību komandējis un pats šāvis zemkopjus, viņu sievas un pat grūtnieci!
   V. Samsons drausmos asins darbus pret latviešu zemkopjiem pasludina tikai par kādu kaujas epizodi pret vācu karavīriem, kas bruņoti līdz zobiem!!! Interesanti, cik tādu kaujas epizožu bijis
   V. Kononovam un vai medaļas saņēmis bez V. Samsona gādības? Bet to lai noskaidro V. Samsona neobjektivitātē apvainotie prokurori. Tāpat nejautāšu, vai V. Samsonam naktīs salds miegs, kad pa dienu nocīnījies, lai Latgales zemkopju noslaktēšanu norakstītu uz V. Kononova patiesības rakstiem presē. Gaidīšu Neatkarīgajā atbildi no V. Samsona - ar ko atšķiras Šustina un Samsona firma no Jekelna un Arāja firmas? Kāpēc Jekelna un Arāja firmas noslepkavotie bija cienījami cilvēki, kuru piemiņa godināma un piederīgajiem sāpju nauda maksājama, bet Šustina un Samsona firmas nobendētie bijuši tikai elementi, pa kuru asinīm un asarām drīkst žļambāt kirzas zābakos?
   Kāpēc Podiņš, kas esot tirgojis sērkociņus cietuma veikalā vācu okupācijas laikā, ir sodāms ļaundaris, bet Mašonkina saukšana pie atbildības par cilvēku iznīcināšanu krievu okupācijas laikā ir cilvēktiesību pārkāpums?
   Piesegšanās ar plakātu, ka komunisti cīnījušies pret pasaules ļaunumu, nederēs, jo nav vairs tādu, kuriem būtu noslēpums, ka Hitlers savus jaunuļus sūtīja mācībā pie Staļina pieredzes bagātajiem bendēm. Mācekļi netika līdzi meistariem ne metodēs, ne noslepkavoto daudzumā. Mācekļi tika sodīti, toties meistari - pie varas un slavas. Kad zaudēja, salīda alās kā seski. Tagad, attapušies no zaudējuma šoka, lien no alām ārā, lai ar demagoģiju un spridzināšanu pagrieztu laiku atpakaļ. Atgādināšu litenieša U. Ķezbera dzīvesbiedres E. Ķezberes teikto: «Neļauj mums nestipriem kļūt un ļaunumu taisnīgi sodi!»

Daina Šķiezna
Slepkavošana nav partizānu kauja

   Šo manu rakstu, protams, neievietos lappusē Skats ar lielu manu attēlu uz solīda kabineta fona. Man nav zinātnisku grādu, par akadēmiķa nosaukumu pat sapņot nevaru. Arī kabineta nav.
   Nemēģināšu uzskaitīt visus amatus, kādos Vilis Samsons darbojās Latvijas PSR laikā. Kad Latvija atjaunoja neatkarību, okupācijas laika darboņi steidzās pārkrāsoties. Arī Vilim Samsonam vajadzēja skaidri norādīt savu vietu jaunajos apstākļos - vai nu paziņot, ka kļūdījies, cīnoties pret latviešu tautas interesēm, vai arī palikt nelokāmam PSRS varoņa, sarkanā partizāna statusā. V. Samsons izvēlas mērenu vidusceļu, kaut Bībelē teikts, ka mērenos izspļaujot.
   Pretvācu partizāni. Pavisam neiedomājami neveikls apzīmējums. Kā Samsona pretvācu partizāni varēja uzspridzināt karavīru ešelonu, lai bojā ietu tikai vācieši, bet latviešu leģionāri paliktu bez skrambiņas? Līdzīgus jautājumus es varētu uzdot vēl un vēl. Neatkarīgajā V. Samsons raksta, ka «pretvācu partizāni» Batu kaujā esot apšāvuši zemnieciņus. Šie zemnieciņi taču bija latviešu vīri un pat sievietes. Partizānu atskaitēs šī slepkavošana kvalificēta kā kauja. Tie ir meli! Pat kaujā nedrīkst ciest civiliedzīvotāji. Neviens netēmēts, uz labu laimi raidīts šāviens nav attaisnojams.
   Šķirstot V. Samsona 1969. gadā izdoto grāmatu Kurzemes katlā, redzu, ka latviešu partizānu brigādes rindās cīnījušies Anatolijs Makasonovs, Vasilijs Hohlovs, Vasilijs Kaščevs, Vasilijs Radjko, Aleksejs Potilicins, Vladimirs Semjonovs, Viktors Stolbovs, Nikolajs Kapustins utt. Tas vēl nebūtu nekas, ja šie «pretvācu partizāni» nepretendētu uz mūsu valsts nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. To V. Samsons nepārprotami pasaka savā rakstā Rīgas Balss 1996. gada 30. aprīļa numurā. Izrādās, ka tik daudzi no viņiem cīnījušies par Latvijas nacionālo neatkarību. Patiesībā viņi pēc tam strādāja čekā, milicijā, istrebiķeļos. Arī administratīvos amatos. Katru gadu, ordeņiem greznojušies, viņi dodas uz t.s. Draudzības kurgānu, lai atcerētos savus karalaika darbus. Latviešu leģionāri nebrauc uz Vāciju, lai piedalītos vācu kara veterānu saietos. Arī vācu karavīri nebrauc uz Latviju, lai piedalītos leģionāru svinībās vai saietos. Karš ir beidzies. Tā bija apstākļu uzspiesta sadarbība. Viss. Bet samsoniešiem velk uz māmuļu Krieviju.
   V. Samsons uztraucas, ka viens sarkanais partizāns tiks tiesāts par kara noziegumu. Brīvības cīnītāji tūkstošiem ir tiesāti, spīdzināti, nogalināti, badā un vergu darbos nobendēti. Šo ļaundarību veicēji, atskaitot Alfonu Noviku, neviens vēl nav tiesāts. Bet viņu ir pilna Latvija. Viņi staigā nesodīti.
   Tepat kaut kur droši vien dzīvo centrālcietuma režīma priekšnieks Obuhovičs, ar iesauku Baltais Lācis. Viņš 1949. gada
   9. maijā lika mani spīdzināt, uzģērbjot spaidu kreklu. Šo spīdzināšanu izpildīja divi seržanti, no kuriem viens bija centrālcietuma I korpusa sargu maiņas vecākais, apcietināto iesaukā Putekļu Vecis.
   Rīgā noteikti joprojām dzīvo kapteinis Mališevs, kas 1948. gada 16. un 17. martā divas diennaktis savā kabinetā turēja mani, uz ķebļa sēdošu, bez ēšanas, dzeršanas un gulēšanas, ik pa laikam triekdams manu galvu pret sienu. Arī par Jokeri iesauktais sarkanmatainis, kas no pagraba uz sesto stāvu pie izmeklētāja trieca apcietinātos skriešus, neļaujot ne mirkli apstāties. Arī manu sievu un sirmo māmuļu. Tepat dzīvo tie čekas sargi, kuri rūpīgi uzmanīja, lai naktīs pratinātie dienā nesnaustu. Šo ļaundaru skaits ir tūkstošos, bet viņus nesauc pie atbildības. Arhīvos ir cietuma, čekas u.c. līdzīgu iestāžu štatu saraksti. Ir apcietināto lietas, kur izmeklētājs pašrocīgi parakstījis nopratināšanas protokolus. Ir kara tribunālu lietas utt. Šie vīri nav adatiņas siena kaudzē.
   Turpinām melot, viltot vēsturi. Bet V. Samsonam jau nepietiks drosmes atzīt savu maldīšanos. Būtu vismaz klusējis.

Jānis Freimanis, nacionālais partizāns
Es arī atceros, Samsona kungs!

   Izlasot jūsu vēsturisko sacerējumu, rodas iespaids, ka rakstāt naivuļiem, kas nezina, kas īstenībā bija tā sauktie sarkanie partizāni, kas darbojās Latvijas austrumu pierobežā 1942.- 1944. gadā.
   Man tolaik gadījās dzīvot pie radiem Šķaunes pagastā, un kā 14 gadu vecs zēns labi atceros, kas toreiz notika. To pašu it labi atceras arī vēl dzīvi esošie vietējie Latgales pierobežas ciemos un sādžās, neba visi tika nobendēti. Jūsu vadītos sarkanos partizānus (bija tur arī citi komandieri) vietējie sauca atbilstoši viņu izdarībām - par bandītiem. Visi apkārtējo ciemu iedzīvotāji taisīja slēptuves šķūņos, rijās, pagrabos un citur, kur slēpa vērtīgākās mantas un produktus no sarkanajiem bandītiem, kuri nakts aizsegā siroja. Par kādu labprātīgu atbalstīšanu varēja būt runa, ja nabaga Latgales zemnieciņi bija vācu okupācijas varas uzlikto nodevu un klaušu nomocīti un pašiem bija jābaro kuplās ģimenes? Protams, bija arī komunistu propagandas apmautie, bet lielākoties tie bija proletārieši, kas nevīžoja kārtīgi strādāt.
   No varenplašās dāsni apgādāja ar ieročiem un propagandas literatūru sarkanos atbrīvotājus, kas nu jutās īstie varoņi. Ar čekas paņēmieniem iedresēti, lavījās nakts aizsegā pie iedzīvotāju mitekļiem, dauzījās pie durvīm un logiem, lika, lai laiž iekšā. Nepaklausīgo mājām arī pielaida uguni, dažus nošāva vai aizveda sev līdzi (uz neatgriešanos). Bandīti ņēma visu: ziepes, sērkociņus, sāli, sveces, cimdus, zeķes, virsdrēbes un pat no gultām norāva palagus. Manai tantei un onkulim lika no kājām novilkt velteņus. Ja partizāni neatrada ēdamo, palika nikni, gāja uz kūti un izveda pēdējo gotiņu, vaimanas nelīdzēja. Iebrūkot Vecslabadā, izlaupīja veikalus, skolu, baznīcu un dzīvokļus, bet lielākais guvums tiem bija spirta brūzī, kur dzēra, cik jaudāja, bet līdzņemšanai lēja pat zābakos... Līdz rīta gaismai liesmoja Vecslabada un bija dzirdamas varoņu klaigas.
   Tā ir tikai niecīga daļa no sarkano partizānu varoņdarbiem. To tagad sāk noskaidrot tiesībsargājošās instances, par kuru darbību jūs, akadēmiķa kungs, tik necienīgi izsakāties. Noziegumi bija ne tikai nacistiem, brūnajiem fašistiem, bet arī komunistiem, sarkanajiem fašistiem. To, ka abas šīs noziedzīgās sistēmas bija radniecīgas, pierāda fakti. Brūnie fašisti nomocīto upuru līķus dedzināja krematoriju krāsnīs, bet sarkanie fašisti badā un salā nomērdētos krāva grēdās. Kaut kas neklapē, akadēmiķa kungs! Tāpat kā jūsu apgalvojumi par latviešu labprātīgu atbalstu jūsu vadīto sarkano partizānu cīņās. Bet tāda ir marksistu-ļeņinistu-staļinistu melīgā būtība, kad savus noziegumus uzveļ pat upuriem. Tā tas bija arī vēlāk, kad tautas sāka atbrīvoties no komunisma žņaugiem - Tbilisi, Baku, Viļņā un Rīgā...

Fēlikss Čeksters

LATVIEŠU BRIGĀDES FORMĒŠANA UN CĪŅAS

rudis — Wed, 26 Sep 2012 11:14:03 GMT

LATVIEŠU BRIGĀDES FORMĒŠANA UN CĪŅAS

1943. gada janvārī SS reichsfīrers Himlers, apmeklējot Ļeņingradas frontes sektoru, bija pavēlējis internacionāla sastāva 2. SS motorizēto kājnieku brigādi, kurā ietilpa arī divi latviešu Kd bataljoni (19. un 21.), pārveidot par Latviešu brigādi). 8. februārī Ļeņingradas frontes sektorā ieradās arī 16. bataljons. Šie trīs latviešu bataljoni tad arī 8. februārī kļuva par pamatu jaunajai Latviešu brigādei (2. lett. SSFreiw. Brigāde).

Līdz ar šo triju bataljonu iekļaušanu brigādē tos pārdēvēja:

21. Liepājas bataljonu par I/Latv. leģiona bataljonu (I/Lettische Legion) un par tā komandieri iecēla kapt. K. Šnēbergu no 270. bataljona, bet viņš bataljona komandēšanu pārņēma no vācu sakaru virsnieka pol. hptm. Jakoba (Jacob) tikai 12. aprīlī.

19. Latgales bataljonu par II/Latv. leģiona bataljonu, kuru līdz 25. martam komandēja vācu sakaru virsnieks SS hstuf. Breimanis (Breyman), bet pēc tam pltn. K. Aperāts.

16. Zemgales bataljonu par Latv. leģiona bataljonu, kuru kopš 1941. g. 12. decembra ar dažiem pārtraukumiem komandēja kapt. (vēlāk majors) R. Kociņš. Tieši pārskaitīšanas laikā brigādē bataljonu komandēja šī bataljona komandiera a.p.i. kapt. J. Ozols.

Par 2. SS mot. kājnieku brigādes komandieri 1943. g. marta mēneša sākumā SS brigf. un ieroču SS ģmaj. Klingemaņa vietā iecēla SS brigf. un ieroču SS ģmaj. von Šolcu (v. Scholtz), austriešu kavalērijas virsnieku, kuru uz īsu laiku nomainīja SS staf. Rohde, bet 3. septembrī to nomainīja SS staf.Šuldts(Schuldt).

1943. g. 1. aprīlī no Rīgas ieradās Krasnoje Selo rajonā apm.

1,000 latviešu jauniesaukto jaunekļu. Tos bija paredzēts šeit apmācīt un sadalīt starp jaunformējamā 2. Latviešu SS brīvprātīgo brigādes vienībām.

Šos jauniesauktos 8. aprīlī apmeklēja ģen. Bangerskis. Izmantojot šo gadījumu, ģenerālis apmeklēja arī brigādes instruktoru skolu un lazareti.

Instruktoru skolas sastāvs bija komplektēts no brigādē iedalīto latviešu bataljonu labākiem instruktoriem, kas pēc kursa beigšanas paredzēti kā apmācītāji formējamos pulkos.

Brigādes lazaretē apmeklējuma laikā ārstējās 15 ievainoti latviešu karavīri. Lazaretes vecākais ārsts izteica ģenerālim vēlēšanos, lai lazareti jau vistuvākā laikā pārņemtu latviešu medicīniskais personāls.

Kapt. R. Veckalniņš savā dienesta ziņojumā par šo inspekcijas braucienu raksta:

"Slēdzienā par jauno leģionāru un reizē ar to arī leģionā iedalīto bataljonu apmeklējuma iespaidiem būtu jāpasvītro sekojošais:

1. Sekmīgas apmācības izvešanai un pilnīgai sagatavošanai par kaujas spējīgām vienībām abi saformējamie pulki jāatvelk no tuvās frontes aizmugures uz attālākām novietošanas vietām. Apmācībai un saformēšanai jādod vismaz 2—3 mēnešu laiks.

2. Jāpanāk vislabākā karavīru apgāde ar uzturu, apģērbu un apbruņojumu.

3. Visdrīzākā laikā jāizdod latviešu valodā svarīgākie reglamenti un apmācības priekšraksti.

4. Jānoorganizē laikrakstu un grāmatu apgāde kulturālām vajadzībām.

Leģiona formēšanas (t.s. ģen. Hansena) staba priekšnieks SS hstuf. Brejmanis (Breymann) 1943. g. aprīļa sākumā savā 12. pavēlē noteica dienesta pakāpju pielīdzināšanu leģionā:

Kareivis — (Schutzmann) — Leg. Schūtze

Dižkareivis — (Unterkorporal) Leg. Sturmann

Virsdižkareivis (Vicekorporal) Leg. Rottenfūhrer

Kaprālis — (Korporal) — Leg. Unterscharfūhrer

Seržants — (Vicefeldvebel) — Leg. Oberscharfuhrer

Virsseržants (Komp. feldvebel)

Virsn. vietn. — (officierStellv.) — Leg. Hauptscharfuhrer

Virsn. vietn. ar vairāk nekā 12 g. dienestu— Leg. Sturmscharfiihrer

Zīmīgs šai pavēlē ir norādījums, ka ,,SS zīmju nēsāšana uz apkakles leģiona piederīgiem noliegta, jo SS reichsfīrers latviešu leģionāriem paredzējis citu zīmi.

Šī "cita zīme" bija 19. divīzijai — veca latviešu rūnu zīme un 15. divīzijai bij. Latvijas armijas saulīte. 1944. g. bija pieņemtas arī pazīšanas zīmes (uz satiksmes līdzekļiem, ceļa norādījumiem u.t.t.) ieroču SS divīzijām, bet tās nepaspēja ievest vispārējā lietošanā.

Latviešu leģiona staba priekšnieka (no 1944. g. 8. jūlija) pulkv. A. Silgaiļa kādā aprakstā par Latviešu leģiona tapšanu teikts: -Pakļautība kādai ārpus vērmachta pastāvošai militārai organizācijai Ieroču -SS — bija tikai formālas dabas. Pasaules uzskata un partijas politikas ziņa latviešu leģionam nebija nekā kopēja ar nacionālsociālismu. Leģionā nenotika arī nekāda pasaules uzskata audzināšana vai mācīšana nacionālsociālisma vai tml. izpratnē. Kā zināms, nacionālsociālisms un īpaši ieroču-SS noliedza reliģiju un baznīcu. Turpretim Latviešu leģionā tā bija godā. Katrai daļai bija savs mācītājs, katoļiem katoļu mācītājs. Arī latviešu leģionāru zvēresta formula pamatā atšķīrās no ieroču-SS zvēresta formulas. Latviešu leģionāri nodeva savu zvērestu "Dieva vārdā" un zvērēja paklausību vācu vērmachta virspavēlniekam tikai cīņā pret boļševismu.

Ārpus visa tā pastāvēja vēl arī tīri ārējas atšķirības starp Latviešu leģionu un ieroču SS. Latviešu leģionam SS zīmotņu vietā bija latviešu nacionālās zīmotnes: vai nu vecā latviešu rūnu zīme (19. latv. divīzijai), vai bij. latvijas armijas nozīme uzlecošā saule (15. latv. divīzijai). Bez tam latviešu leģionāri nesa uz labās rokas augšdelma Latvijas nacionālās krāsas ar uzrakstu ,,Latvija. Arī no vācu puses vienmēr tika uzsvērts, ka mēs, latvieši, nekādi SS vīri neesam, bet gan tikai leģionāri, vai, kā vēlāk oficiālais apzīmējums bija "ieroču grenadieri. Latviešu leģionāriem bija pat noliegts nēsāt ieroču SS zīmotnes. Arī latviešu leģiona piederīgo dienesta pakāpju nosaukumi atšķīrās no ieroču SS piederīgo. Pirms īstās ieroču SS pakāpes apzīmējuma parasti tika likti burti SS, piemēram, SS Scharfūhrer u.t.t. Turpretim leģionāru dienestu pakāpes parasti tika apzīmētas: Leg.Scharfūhrer u.t.t., vēlāk Waffen Scharfūhrer u.t.t. latviešu leģionā iekšējā satiksmē parasti dienesta pakāpes apzīmēja pēc agrākās Latvijas armijas apzīmējumiem: kaprālis, kapteinis u.t.t. Arī vērmahta vienībās uzrunāja latviešu leģionārus ar armijas dienesta pakāpēm, ne ar ieroču SS pakāpēm.

Arī pirmais Latviešu leģiona staba priekšnieks pulkv. A. Plensners raksta "Laika" 1966. g. 6. augusta numurā:

Nesen lasīju polemiku par dienesta pakāpēm.. Kāds izteicās, ka leģionā mūsu virsnieki paaugstināti SS pakāpēs. Kāds cits atsaucās, ka viņš tādus gadījumus nezina. Arī es tādus nezinu. Līdz 1944. gada janvārim gan likās, ka divi tādi gadījumi ir. Pirmkārt, ģenerālim Bangerskim bija paziņots, ka viņš paaugstināts par SS grupenfīreri un ieroču SS ģenerālleitnantu. Nododot attiecīgo telegrammu, grāfs Piklers ar sevišķu uzsvaru teica: "Ka jūs paaugstinās par grupenfīreri, to es zināju. Bet ka jūs paaugstinās par SS grupenfīreri — to gan nezināju." Līdzīgs paziņojums bija kādam citam latviešu virsniekam. Viņi tad arī labā ticībā abus burtus pie savas dienesta pakāpes varēja lietot. Mēs, citi, sākumā bijām Leg. (legiona) rotenfīreri, šarfīreri, štandartenfīreri un citādi fīreri, bez SS burtiem dienesta pakāpes apzīmējumam priekšā vai beigās. Vēlāk "Leg." atvietoja ar "Waff.Gren.," bet arī bez SS burtiem. Tā bija atšķirības uzsvēršana. Vēlāk Berlīnē, 1944. g. janvārī man paskaidroja, ka ne ģenerālis, ne cits kāds no mums nav pārņemti SS sastāvā. Lai varētu pārņemt, tad attiecīgā persona Vispirms būtu pārņemama vācu pavalstniecībā. Piederība SS pakļautībai nekādā ziņā nenozīmējot piederību SS organizācijai. Diemžēl, "godu," ko mums nepiešķīra SS vadība, mums vēlāk sāka piešķirt citi.

Pāris vārdu arī par SS apzīmējumu, kas bija piekabināts mūsu un citu tautu lielajām formācijām. Esmu bez panākumiem mēģinājis pretoties tam, ka tas, kas oficiāli nav bijis, ikdienišķā kūtrībā pārvēršas par oficiālu. Tā runā par vācu SS divīzijām un par latviešu, igauņu vai kādas citas nevācu tautības SS vienībām, it kā tās vismaz nosaukumā būtu līdzīgas. Oficiāli ari nosaukumos bija atšķirība, kas norādīja, ka šīs vienības īstenībā nav SS, bet, kā to varbūt visīsāk varētu apzīmēt, tikai pie SS. Vācu vai citu ģermāņu vienībām SS apzīmējums bija priekšā, piem., 5. SS Panzerdivision "Wiking".SS Gebirgsdivision "Nord", u.t.t. Cittautu vienībām SS burti tika pie kārti nosaukuma beigās, ar piekabinājumu "der", piemēram: 14. Waffen Grenadierdivision der SS (galiz. Nr. 1), 15. Waffen Grenadier division der SS (lett. Nr. 1), Osttūrkischer Waffenverband der SS u.t.t. SS galvenās pārvaldes 1945. g. 26. marta uzskaitē minētas trīspadsmit tādas ,,pie SS, divīzijas un vairākas citas lielākas daļas. Liktos tikai sīkums apzīmējumu atšķirībā, tomēr tas pavisam nebija sīkums, bet diezgan asprātīgi uztverts veids, uzskatāmi parādot principiālo un stāvokļa atšķirību. "Der SS" vienības un paaugstinājumi SS pavēlēs vienmēr bija minēti atsevišķā nodalījumā.

—Arī angļu autors J. Keegan savā grāmatā Waffen SS: the asphalt soldiers raksta, ka SS divīziju nosaukums atkarājies no rasiskā sastāva: tās divīzijas, kas sastāvējušas no vācu brīvprātīgiem, sauktas par SS Divisionen, tās, kas sastāvējušas no ģermāņu rases brīvprātīgiem — par SS Freiwilligen Divisionen un tās, kas sastāvējušas no cittautiešiem, galvenokārt austrumeiropiešiem — par Divisionen der Waffen SS.

Pirmajā grupā bija 14 divīzijas, otrajā — 11 un trešajā grupā 16 divīzijas, to starpā 2 latviešu un 1 igauņu divīzija.

1. LATVIEŠU GRENADIERU PULKS

1943. g. aprīļa sākumā Krasnoje Selo ieradās par 1. Latv. grenadieru pulka (SS Freiw. Rgt. 1/lett.) komandieri ieceltais pltn. V. Veiss*) ar adjutantu kapt. N. Galdiņu un stājās pie pulka formēšanas.

2. SS mot. kājnieku brigādes komandieris ieroču SS ģmaj. von Šolcs ar 18. aprīļa pavēli nr. 1705/43 noteica, ka no latviešu 16., 19. un 21. bataljoniem pie 2. SS mot. kājnieku brigādes uzstādītam Latviešu SS brīvprātīgo leģionam piešķirts sekojošs nosaukums:

1. Latviešu SS brīvprātīgo pulks, pie kam bijušais

21. Liepājas bataljons nosaukts par

1/1. Latviešu SS brīvprātīgo pulku,

19. Latgales bataljons par

11/1. Latviešu SS brīvprātīgo pulku,

16. Zemgales bataljons par

III/1. Latviešu SS brīvprātīgo pulku.

1. Latviešu SS brīvpr. pulka stabs novietojās Dūderhofas muižā, dažus km no Krasnoje Selo. Visi trīs pulkam paredzētie bataljoni atradās Ļeņingradas frontes sektora pirmajās līnijās. Tos bija paredzēts ieskaitīt jaunformējamā 1. latv. grenadieru pulkā tikai pēc to atvilkšanas no pirmajām līnijām. Tādēļ pltn. Veiss savas pirmās rūpes veltīja jauniesauktiem latviešu karavīriem, kurus latviešu un vācu virsnieki un instruktori apmācīja tiešā frontes aizmugurē. No 20. līdz 30. aprīlim pltn. Veisam bija jāveic arī viss pulka formēšanas darbs: galīgi jānoorganizē pulka stabs, jāpārveido bataljoni u.t.t. Bija zināms, ka jau maija mēneša sākumā visu 2. latviešu brigādi pārvietos uz kādu citu kaujas iecirkni, Volchovas rajonā.

Aprīļa mēneša beigās pulkā iedalītos bataljonus sapulcināja Krasnoje Selo rajonā. Pēc to atvilkšanas no frontes līnijas jaunais pulks gan ļoti maz atgādināja slēgtu kaujas vienību. Blakus rūdītiem kaujiniekiem rotas tagad bija papildinātas ar jauniesauktajiem jauniešiem. Visur pa vidu jaucās brigādes staba vācu virsnieki un instruktori, vairāk gan kavēdami, nekā palīdzēdami pulka saformēšanā.

1.latv. grenadieru pulka komandējošais sastāvs 1943. g. aprīļa beigas bija sekojošs:

Pulka komandieris — pltn. V. Veiss

Adjutants — kapt. N. Galdiņš

Saimniecības priekšnieks — SS ostuf. F. Puchards

Vec. ārsts — kapt. Dr. R. Straumanis

I bataljona komandieris — kapt. K. Šnēbergs

II bataljona komandieris — pltn. K. Aperāts

III bataljona komandieris — majors R. Kociņš.

Bez tam vēl bija Kājnieku lielgabalu (13.) rota, Prettanku lielgabalu (14.) rota, Sapieru (15.) rota un Riteņbraucēju resp. Slēpotāju (16.) rota.

Par vācu sakaru virsniekiem pulkā darbojās austrieši — SS hstuf. Breimanis un SS hstuf. Breimiers.

2. LATVIEŠU GRENADIERU PULKS

Drīz pēc pltn. Veisa Ļeņingradas sektorā ieradās arī par 2. Latviešu grenadieru pulka (SS Freiw. Rgt. 2/lett.) komandieri ieceltais pltn. K. Lobe) ar adjutantu kapt. Melceri un stājās pie pulka formēšanas no 18., 24. un 26. latviešu bataljoniem.

24. Talsu bataljonu 11. aprīlī no frontes atvilka uz aizmuguri apmācībām un 18. aprīlī ieskaitīja 2. Latv. grenadieru pulkā par I bataljonu (1/2. Latv. SS brīvpr. pulks). Bataljonu tai laikā komandēja kapt. A. Skrauja.

18. Kurzemes bataljons 2. pulka formēšanas laikā atradās Baltkrievijā. Maija mēneša vidū tas atgriezās Rīgā. Te bataljona komandēšanu no vācu sakaru virsnieka pol. majora E. Ercuma pārņēma 7. jūnijā kapt. V. Grants. Bataljonu jau jūnijā ieskaitīja 2. pulkā kā II bataljonu. 10. jūnija vakarā bataljons 532 vīru sastāvā izbrauca tieši uz Volchovas frontes sektoru.

26. Tukuma bataljons aprīļa pirmajās dienās ieradās Ļeņingradas frontes sektorā no Novgorodas. 19. aprīlī to ieskaitīja 2. pulkā kā III bataljonu. Bataljonu tai laikā komandēja vācu sakaru virsnieks SS hstuf. K. Wichmanis, līdz 1943. gada maija mēnesī to nomainīja kapt. E. Stīpnieks.

2. Latviešu grenadieru pulka komandējošais sastāvs pēc formēšanas nobeigšanas 1943. g. 1. jūlijā bija sekojošs:

Pulka komandieris — pltn. K. Lobe

Adjutants — vltn. P. Kvālbergs
Saimniecības priekšnieks — vācu vltn. Hamels

Vec. ārsts — kapt. Dr. E. Rode

Vec. vet. ārsts — ltn. L. Veitiņš

I bataljona komandieris — kapt. A. Skrauja

II bataljona komandieris — kapt. V. Grants

III bataljona komandieris — kapt. E. Stīpnieks

2. latviešu pulks savā iekšējā dzīvē dēvējās par Imantas pulku un paturēja arī ne tikai bataljona agrākos nosaukumus, bet arī rotas nosauca dažādos Latvijas vietvārdos:

1 Talsu bataljona

1. rotu par Abavas rotu,

2. rotu par Stendes rotu,

3. rotu par Ventas rotu,

II Kurzemes bataljona

4. rotu par Ārlavas rotu.

5. rotu par Kuldīgas rotu,

6. rotu par Skrundas rotu,

7. rotu par Ēdoles rotu,

III Tukuma bataljona

8. rotu par Dundagas rotu,

9. rotu par Durbes rotu,

10. rotu par Tērvetes rotu,

11. rotu par jaunpils rotu,

12. rotu par Smārdes rotu,

13. rotu par Hercoga Jēkaba rotu,

14. rotu par Dobeles rotu un

15. rotu par Alšvangas rotu.

Pulkam atrodoties Volchovas frontes sektorā, pulka frontes aizmugurē pacēlās senlatvju "Mežotnes pils" un "Imantas sēta".

Vienlaicīgi ar brigādes pulkiem 1943. g. martā formējās arī Artilērijas divizions kapt. V. Grāveļa vadībā, Sanitārā rota majora Dr. J.Rubbovska vadībā un citas brigādes vienības.

Artilērijas divizionam kadrus ņēma no kājnieku bataljonu artilēristiem, kā arī no jauniesauktiem artilērijas virsniekiem, instruktoriem un kareivjiem. Vispirms izveidoja diviziona stabu un divas baterijas. Pēc karavīru papildinājumu saņemšanas no 15. artilērijas pulka Jelgavā maija mēnesī saformēja arī pārējās diviziona baterijas.

Karš Latvijā pēc kara

rudis — Wed, 26 Sep 2012 09:20:07 GMT

Karš Latvijā pēc kara

Čekisti pret nacionālajiem partizāniem (1944-1956)

Čekistu kaujas operācijas kā vienu no operatīvās darbības veidiem pret bruņotajām pretošanās kustībām Baltijas republikās, Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā PSRS drošības iestādes sāka izmantot jau Otrā pasaules kara gados un turpināja pilnveidot līdz pat pagājušā gadsimta 50.gadu sākumam, kad bruņotā pretošanās komunistiskajam režīmam tika apspiesta.

Referāts (saīsināts) nolasīts starptautiskajā konferencē "Nacionālā pretošanās komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara".

Kaujas operācijās tika iesaistīti drošības un iekšlietu iestāžu darbinieki, aģentūra, iekšlietu vai drošības iestāžu karaspēks. Mērķis bija dot partizāniem militāru triecienu, pretošanās dalībniekus iznīcinot vai sagūstot. 1944. un 1945. gadā represīvajām iestādēm bija grūti īstenot rezultatīvas čekistu operācijas Latvijā. Kaut arī bija iesaistīti lieli militārie resursi - divas PSRS Iekšlietu tautas komisariāta iekšējā karaspēka divīzijas -, čekistu kaujas operācijas tomēr bija mazefektīvas. 1944. gada septembrī LPSR iekšlietu sistēmas vadība neveiksmi izskaidroja ar to, ka LPSR Iekšlietu tautas komisariāta apriņķu daļu vadītāji dezertieru grupām seko tikai ar karaspēku, neveicot operatīvo darbu ar aģentūru, t.i., neiefiltrējot aģentus dezertieru un partizānu vidū. Tāpēc Latvijas PSR represīvās iestādes pret nacionālajiem partizāniem un Sarkanās armijas dezertieriem sāka pielietot operatīvās grupas. Un no 1945.gada situācija mainījās. Katrā Latvijas apriņķī vienu iekšējā karaspēka vadu vienmēr turēja pilnā kaujas gatavībā, lai tas varētu palīdzēt operatīvajām grupām.

Ja ķēžveida uzbrukums nesekmējas

1945.gada sākumā visaktīvākā nacionālo partizānu darbība bija Abrenes, Ludzas, Daugavpils un Ilūkstes apriņķī. Lielākā Latvijas nacionālo partizānu kauja ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta karaspēku 1945.gada 2.martā Abrenes apriņķī Stompaku purvā pierādīja, ka ķēžveida karaspēka uzbrukums lielam skaitam - apmēram 300 partizāniem, nesaņemot pamatīgu aģentūras informāciju par partizānu izvietojumu, ir mazefektīvs. Bet Stompaku purvā koncentrētie Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) partizāni pārliecinājās, ka koncentrēšanās lielā skaitā un iesaistīšanās cīņā ar karaspēku var novest pie ievērojamiem upuriem - šajā kaujā krita 25 partizāni. Tādēļ Ziemeļlatgales partizāni sadalījās mazās mobilās grupās, kas veica uzbrukumus komunistiskā režīma pārstāvjiem, bet frontāli pret karaspēku vairs necīnījās.

Tā kā 1944.gadā un 1945.gada pirmajā pusē čekistu kaujas operācijas pret partizāniem Latvijā bija mazefektīvas, PSRS Iekšlietu tautas komisariāts un Valsts drošības tautas komisariāts 1945.gada 22.martā izdeva pavēli par "nacionālistiskās pagrīdes vienota centra un tās bruņoto bandu likvidēšanu". Tomēr visa 1945.gada laikā pavēles īstenošana bija nesekmīga. Tāpēc Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas Ludzas apriņķa sekretārs Ogurcovs 1945. gada 1.jūlijā ziņoja LK(b)P centrālajai komitejai, ka, lai gan apriņķī darbojas 730 iznīcinātāji un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Iekšējā karaspēka bataljons, šie spēki apriņķī nespēj atrast bruņotās pretošanās vadītājus un izvilināt partizānus no biezajiem mežiem, kas partizāniem kalpo kā patvērums.

Arī LPSR iekšlietu komisārs Augusts Eglītis 1945.gada 28.augustā uzsvēra, ka Jēkabpils un Daugavpils apriņķos, kur īpaši aktīvi darbojās Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības (LTS(p)A) dalībnieki, vietējās apriņķa daļas ar partizāniem cīnās neefektīvi. Labāka situācija nebija arī Ilūkstes apriņķī, kur darbojās LTS(p)A Ilūkstes pulks: partizānu darbības rezultātā 1945.gada jūnijā un jūlija sākumā Ilūkstes apriņķī tika sagrautas 5 ciemu padomju ēkas, viena pagasta izpildu komiteja, iznīcināti 15 piena savākšanas vietas, 2 zirgkopības punkti un sviesta ražotne, bet pagastos nopietni tika apdraudēti padomju varas saimnieciskie pasākumi kopumā.

1945.gada 1.septembrī tika izdota PSRS drošības komisāra vietnieka Bogdana Kobulova, LPSR iekšlietu komisāra A.Eglīša un drošības komisāra Alfona Novika pavēle par operatīvo sektoru izveidošanu cīņai pret nacionālajiem partizāniem Latvijā. Taču arī 1946.gada sākumā čekistu kaujas operāciju kvalitāte uzlabojās salīdzinoši maz. Lai gan aktīvākajos partizānu darbības rajonos tika radītas pat jaunas operatīvās grupas partizānu apkarošanai, čekistu kaujas operācijas gada sākumā LPSR Iekšlietu ministrija neatzina par veiksmīgām. Vēl 1946.gada 12.jūlijā ministrija secināja, ka Tukuma, Talsu un Ventspils apriņķī partizāni netiek iznīcināti un tiem pat netiek nopietni sekots tūlīt pēc partizānu veiktajām akcijām. Tomēr laika gaitā iegūtā pieredze noteica, ka 1946.gada augustā un septembrī Iekšlietu ministrijas apriņķu daļas varēja atskaitīties par veiksmīgām operācijām. Valmieras, Valkas, Alūksnes, Viļakas, Rēzeknes, Daugavpils, Ilūkstes, Jēkabpils un Cēsu apriņķī čekistu kaujas operācijas no 1946.gada jūlija sāka nopietni gatavot uz operatīvās informācijas pamata, kas noveda pie apmēram 100 partizānu izsišanas no ierindas. Kuldīgas un Tukuma apriņķī čekistu kaujas operācijās 1946. gada decembrī tika sagūstīta un iznīcināta Kurzemes nacionālo partizānu apvienības vadība.

Ar aģentiem, narkotikām, specgrupām

No 1946.gada LPSR drošības iestādes pret nacionālajiem partizāniem plaši sāka izmantot aģentus kaujiniekus un no tiem veidotās specgrupas. Viņus iefiltrēja tieši partizānu grupās, kur viņi partizānus nogalināja vai sagūstīja. Par veiksmīgāko aģentu kaujinieku operāciju PSRS un LPSR represīvo iestāžu vadība uzskatīja Riharda Pārupa nacionālo partizānu grupas iznīcināšanu 1946.gada 2.jūlijā, kad specgrupa nogalināja 10 nacionālos partizānus, bet karaspēks piedalījās tikai piecu aizbēgušo partizānu meklēšanā. Par minēto operāciju PSRS iekšlietu ministrs Sergejs Kruglovs 1946.gada 6.jūlijā ziņoja pat PSRS vadībai - Staļinam, Vjačeslavam Molotovam un Lavrentijam Berijam.

Lai gan jau pašā 1946.gada sākumā LPSR Iekšlietu ministrijas vadība deva Viļakas apriņķa daļai uzdevumu kaujas operācijā likvidēt apriņķī dislocēto Latvijas Nacionālo partizānu apvienības vadību, šīs apvienības komandieri 1946.gada 1.aprīlī nodevīgi noslepkavot izdevās vienīgi specaģentam Jānim Klimkānam.

Arī 1947.gada 14.februārī pēc Jāņa Klimkāna iegūtās informācijas tika sagūstīts partizānu grupas dalībnieks Kārlis Rutkis, kurš atzinās, ka 15.februārī partizānu grupa paredzējusi izdemolēt Lutriņu pagasta vēlēšanu iecirkņus un tad pārvietoties uz citiem pagastiem. Izmantojot pratināšanā iegūto informāciju, Lutriņu pagasta Jāņkalnu māju rajonā tika aplenkts partizānu bunkurs un iznīcināti 7 partizāni.

No 1945.gada līdz 1953.gadam Latvijā darbojās vismaz 64 LPSR drošības iestāžu aģenti kaujinieki, kuri nogalināja 167 un sagūstīja 58 nacionālos partizānus, turklāt pārkāpjot 1907.gada Hāgas konvenciju par karadarbības vešanu - nodevīgi nogalinot un pret partizāniem pielietojot narkotiskus līdzekļus. Lai arī salīdzinājumā ar kopējo nogalināto (2407) un arestēto (4370) nacionālo partizānu skaitu to partizānu skaits, kurus noslepkavojuši aģenti kaujinieki, ir neliels, jāņem vērā, ka aģenti kaujinieki tika sekmīgi izmantoti partizānu centralizēto organizāciju - LNPA, LTS(p)A un Kurzemes nacionālo partizānu apvienības - vadības iznīcināšanā un aizturēšanā. Vēl 1953.gadā cīņai pret partizāniem Latvijā izveidoja 12 operatīvās grupas. Iedzīvotāju izbrīnu vai sajūsmu raisīja fakts, ka vairāk nekā 10 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām mežos vēl mita partizāni. Viņus 1955. un 1956.gadā VDK no nelegālā stāvokļa varēja izvest tikai ar solījumiem, ka legalizēšanās gadījumā viņiem nedraud represijas.

Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas Bandītisma apkarošanas pārvaldes informācijas, 1944.gadā čekistu kaujas operācijās tika nogalināti vai sagūstīti 1075 partizāni, 1945.gadā - 6016, 1946.gadā - 4218 partizāni. Kā liecina nacionālo partizānu darbības pieredze Latvijā, partizāni čekistu kaujas operācijām vissekmīgāk varēja pretoties brīdī, kad drošības iestāžu darbinieki devās uz operāciju - tad bija iespēja viņiem negaidīti uzbrukt. Piemērs - LTS(p)A Eduarda Platkaņa partizānu grupas uzbrukums Iekšlietu karaspēka vienībai 1945.gada jūlijā netālu no Dunavas kapsētas, kā arī vairākkārtēji partizānu uzbrukumi uz ceļiem Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta darbiniekiem un iznīcinātājiem vairākos Ilūkstes apriņķa pagastos un citur. Ja karaspēks jau bija pilnīgi aplencis partizānu atrašanās vietu, partizāniem, ņemot vērā karaspēka lielo skaitlisko pārsvaru, bija mazas izredzes no aplenkuma izlauzties. Par spīti partizānu varonīgajai cīņai, no zaudējuma pilnīgas aplenkšanas gadījumā neglāba arī ap bunkuru izliktās mīnas. Tāds liktenis 1949.gada 17.marta kaujā netālu no Īles piemeklēja Visvalža Brizgas latviešu un lietuviešu partizānu grupu un Grāversona - Indāna vienības dalībniekus, kas 1950.gada 25.februārī krita Jēkabpils apriņķī netālu no Aknīstes.

Okupācijas režīms vērsa represijas ne tikai pret bruņotās pretošanās kustības dalībniekiem: vēl 1962.gadā LPSR Ministru padomes Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers slepenā ziņojumā skaitļoja: "Notiesāto nacionālistu un bandītu ģimenes: 4254 ģimenes - 12 762 cilvēki".

Ritvars Jansons