Sestdiena, 20.10.2018, 07:02 Tu esi: Viesis | Grupa "Гости"Sveicināti Viesis


Vietnes izvēlne
Jaunākie raksti
[27.12.2012]
Latvju novadi esot Krievijas pirkums... (0)
[27.12.2012]
Latviešu leģionāri Nirnbergas tribunālā (0)
[14.12.2012]
Latvija krustcelēs (0)
[02.10.2012]
Traģēdija pie Māras dīķa (0)
Jaunākie attēli

1.pasaules karš [3]
1.pasaules karš
Latviešu strēlnieki [5]
Latviešu strēlnieki neatkarīgi no piederības pie karojošajām pusēm un ideoloģijas
Brīvības cīņas [7]
Brīvības cīņas
Baigais gads [1]
Baigais gads
2.pasaules karš [104]
2.pasaules karš
Mežabrāļi [8]
Mežabrāļi , sarkanie, zaļie utt
Klaidu ceļos [1]
Latvijas karavīri un civiliedzīvotāji 20.gadsimta klaidu ceļos
Latvijas Valsts armija 20.gadsimtā [49]
Latvijas Valsts armija 20.gadsimtā
Rekonstrukcija [22]
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Ieejas forma

Latviešu strēlnieku galvenais panākums bija frontes līnijas nostabilizēšana pie Rīgas 1915. gadā un tās noturēšana līdz 1917. gada rudenim. Ieņemot Rīgu, vāciešiem būtu atvērtas durvis uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu.

1915. gada kaujas

Īsā laika posmā sākotnēji plānoto divu latviešu bataljonu vietā tika izveidoti trīs bataljoni, kas tika norīkoti aizsargāt Rīgu. 23. oktobrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons tika nosūtīts uz fronti - 1. un 4. rota uz Olaini, bet 2. un 3. rota uz dienvidiem no Babītes ezera. 1. strēlnieku bataljona pirmās cīņas notika 1915. gada 25. oktobrī pie "Mangaļu" mājām Tīreļpurvā un 29. oktobrī pie "Plakanu" mājām Misas krastos, kad latviešu strēlniekiem izdevās atspiest vācu vienības atpakaļ aiz Kurzemes guberņas robežas. 28. oktobrī Rīgas latviešu biedrības namā notika sēru mītiņš un pirmo trīs Tīreļpurva kaujā kritušo izvadīšana uz jaunajiem Brāļu kapiem.

26. oktobrī uz fronti pie Ķekavas devās arī 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, kas steidzami tika pārsviests uz Slokas apkārtni, kur 31. oktobrī atsita vācu uzbrukumu. 5. novembrī kaujās Slokas-Ķemeru apkārtnē iesaistījās arī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks. Pēc šīm cīņām tika izsludināta vispārēja latviešu mobilizācija, kuras rezultātā tika izveidoti vēl pieci latviešu strēlnieku bataljoni, kā arī viens rezerves bataljons.

1916. gadā

2. Latviešu strēlnieku brigādes virsnieki 1916. gada beigās pie štāba ēkas bijušajā Ķemeru kūrmājā. No kreisās - Jukums Vācietis, Andrejs Auzāns, Gustavs Mangulis.

Aktīva karadarbība Rīgas frontē atsākās 1916. gada 21. martā, kad 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljoni pārrāva vācu nocietinātās pozīcijas pie Rīgas-Bauskas šosejas Ķekavas apkārtnē, bet lielāks Krievijas karaspēka uzbrukums nesekoja. Kaujas pie Ķekavas atsākās 16.-22. jūlijā, kurās pirmo reizi piedalījās visi latviešu bataljoni, izņemot 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonu, kas cīnījās pie Olaines un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu, kas cīnījās Nāves salā.

1916.gada 8. oktobrī (25.septembrī pēc vecā stila) Nāves salā notika vācu gāzu uzbrukums, kas pēc sava apjoma bija pirmais un lielākais šāda veida ieroču pielietojums pretinieka iznīcināšanai pirmajā pasaules karā Latvijā. Saindējās 120 strēlnieki no 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona, kas astoņas dienas izturēja Nāves salā. Strēlniekiem tika dota pavēle nosargāt Nāves salu, tomēr Krievijas armija nekad neizmantoja šo pozīciju uzbrukumam. Pēc šim kaujām 1916. gada 4. novembrī latviešu strēlnieku bataljonus pārveidoja par pulkiem un izveidoja divas latviešu strēlnieku brigādes. 6. decembrī pie abām strēlnieku brigādēm tika izveidotas lazaretes un dezinfekcijas nodaļas.

1917. gadā

4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki ar karogiem Februāra revolūcijas upuru piemiņas demonstrācijas laikā Rīgā 1917. gada 23. martā.

Visslavenākās latviešu strēlnieku cīņas norisinājās 1917. gada 5.-11. janvārī (1916. gada 23.-29. decembrī pēc vecā stila), kad 12. Krievijas armijas pavēlniecība izplānoja "Jelgavas operāciju" ar mērķi strauja uzbrukuma veidā ieņemt Zemgales lielāko daļu. Par uzbrukuma vietu Rīgas frontē tika izvēlēts purvains apvidus starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu. Šīs cīņas vēsturē iegājušas kā Ziemassvētku kaujas. Pirms kaujas operācijas 3. janvārī tika abas latviešu strēlnieku brigādes tika apvienotas vienā divīzijā (komandieris - ģenerālis Augusts Ernests Misiņš). Kaujas sākās 5. janvārī (1916. gada 23. decembrī pēc vecā stila) un ilga sešas dienas. Tajās pirmo reizi piedalījās visi astoņi latviešu strēlnieku pulki. Pēc F. Brieža ieteiktā plāna, bija paredzēts sadalot spēkus divās grupās, dot triecienu uzreiz divās vietās. Taču gaidītā artilērijas atbalsta nebija, ejas plašajos dzeloņdrāšu laukos bija nepilnīgas un latviešu kareivji bija spiesti skriet dzeloņdrāšu biezoknī tieši pretī vācu ložmetēju ligzdām. Par spīti tam, nocietinājumus izdevās pārraut un ieiet vairākus kilometrus vācu teritorijā, taču armijas vadība nebija spējīga izmantot šos panākumus, un izvērst spēcīgu uzbrukumu pret vāciešiem. 1917. gada 22.-31. janvārī notika Janvāra kauja, kuras laikā vācieši centās atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās teritorijas.

Ziemassvētku un Janvāra kaujās strēlnieki izrādīja lielu varonību, taču vienlaikus cieta lielus zaudējumus. Krievijas armija šo kauju laikā zaudēja apmēram 26 000 kareivju, no kuriem 9000 bija strēlnieki - apmēram trešā daļa no visiem strēlnieku spēkiem. Ziemassvētku kauju neveiksmīgā vadība strēlniekos radīja aizvien lielāku neapmierinātību ar armijas vadību. Izplatījās baumas par nodevību pret latviešu formējumiem, 7. februārī ģenerālis Aļeksejevs pieprasīja kara ministram iecelt komisiju Rīgas frontes notikumu izmeklēšanai, bet tas nenotika Februāra revolūcijas dēļ. Tās rezultātā tika gāzts imperators Nikolajs II Romanovs un lielākā daļa strēlnieku bija gatavi atbalstīt radikālos boļševikus, kuri solīja izbeigt karu, kā arī netraucēt Krievijas impērijas tautām veidot neatkarīgas valstis vai autonomijas. 7.-11. aprīlī 290 strēlnieku pulku priekšstāvji Rīgā izveidoja pirmo Latviešu strēlnieku pulku izpildkomiteju (Iskolastrelu), kas 30. maijā pieņēma rezolūciju par varas pāriešanu padomju rokās.

1. septembrī Vācijas karaspēks sāka uzbrukumu Rīgas-Daugavpils frontē un forsēja Daugavu pie Ikšķiles. 2. septembrī Pirmā Latviešu strēlnieku brigāde no Olaines atkāpās uz Rīgu, bet Otrā brigāde 26 stundas noturēja pozīcijas pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem. Pateicoties tam, 12. krievu armija neiekļuva aplenkumā un paspēja atkāpties no Rīgas, fronte nostabilizējās pie Siguldas. Pēc Oktobra revolūcijas 4. decembrī Iskolastrels saņēma pieprasījumu sūtīt vienu latviešu strēlnieku pulku Petrogradas aizstāvēšanai. 6. decembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks ieradās Petrogradā un tam kopā ar Baltijas flotes jūrniekiem tika uzdota Padomju Krievijas valdības apsardze Smoļnijā. 30. decembrī 12. armijas pavēlnieks Jukums Vācietis izdeva pavēli par Latviešu strēlnieku korpusa izveidi uz Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas bāzes.

Apvienotās Latviešu strēlnieku divīzijas struktūra (1917)

1. Latviešu strēlnieku brigāde (komandieris ģenerālis Augusts Ernests Misiņš):

2. Latviešu strēlnieku brigāde (komandieris pulkvedis Andrejs Auzāns):

Piedalīšanās Krievijas Pilsoņu karā

Baltie strēlnieki

1917.gadā starp Februāra un boļševiku revolūciju, kad latviešu strēlnieku pulkos intensīvi darbojās sarkanie aģitātori, liela daļa strēlnieku, īpaši virsniecība un inteliģence, saglabāja neitralitāti vai pat iebilda lielnieku idejām. Dažos no pulkiem (piemēram, 1.Daugavgrīvas pulkā, pulkveža F.Brieža vadībā) tika pārstrukturētas rotas un izveidotas vienības, kuras nebija komunistisko ideju ietekmē. Šīs vienības, nereti, bija ar ievērojami augstāku kaujasspēju par lielniecības ietekmētajām.

Daudzi virsnieki (viņu starpā arī Frīdrihs Briedis, Kārlis Goppers, Rūdolfs Bangerskis u.c.) atstāja lielnieku ideju pārņemtos pulkus. Viena daļa aktīvi iesaistījās cīņā pret sarkanajiem. No Krievijā esošajiem latviešu strēlniekiem tika saformētas divas karaspēka vienības - Imantas pulks un Troickas bataljons, tomēr pirmais neiesaistījās Krievijas Pilsoņu kara kaujās un otrais iesaistījās minimāli. Tā kā 1919. gada otrajā pusē Kolčaka armija tika sakauta un strauji atkāpās, pulki caur Tālajiem austrumiem tika nogādāti jau brīvajā Latvijā.

Sarkanie strēlnieki

Latviešu strēlnieku divīzijas krūšu nozīme Krievijas Pilsoņu kara laikā (1918-1920).

Pēc lielinieku organizētās Oktobra revolūcijas 1917. gada rudenī latviešu strēlnieku daļas saglabāja disciplīnu un to komandieris pulkvedis Jukums Vācietis no 1918. gada 4. septembra līdz 1919. gada 8. jūlijam bija pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks.

1918. gadā

Pēc Rīgas ieņemšanas un Oktobra revolūcijas Vācijas karaspēks pārtrauca karadarbību pret Krievijas jauno valdību, tādēļ 1918. gada sākumā Latviešu strēlnieku pulkus boļševiku valdība izmantoja kā t.s. "Latviešu revolucionāros priekšpulkus" pretpadomju sacelšanos apspiešanai. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka 4. un 6. rotas un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka 1. bataljons 22. janvārī devās uz Rogačevu, kur 3.-13.februārī apspieda poļu leģionāru I korpusa sacelšanos Baltkrievijā ģenerāļa J. Dovbora-Musņicka (J. Dowbór-Muśnicki) vadībā. Savukārt 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks 24. janvārī no Cēsīm devās pret ģenerāļa Kaļedina komandēto Donas kazaku karaspēku Dienvidkrievijā. Jukums Vācietis savos memuāros vēlāk rakstīja: "Gandrīz katram latviešu strēlniekam un oficierim bija bēdīgas atmiņas par tām mežonībām, kuras pastrādāja Latvijas baroni kopā ar krievu ģenerāļiem pie latviešu tautas mazturīgām aprindām. Katram bija atmiņā nošautais vai pakārtais tēvs, māte, brālis, tuvāks radinieks vai draugs."[1]

Pēc Brestļitovskas miera sarunu izjukšanas 18.-22. februārī Vācijas karaspēks tomēr pārgāja uzbrukumā, bez nopietnas pretestības ieņēma visu Latvijas teritoriju un pēdējās latviešu strēlnieku militārās daļas atstāja dzimteni. 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks apsargāja Padomju Krievijas valdības vilcienu, kad tā no Petrogradas 1918. gada 10.–11. martā pārcēlās uz Maskavu un turpināja tās apsardzi arī Maskavas kremlī. 18. martā Iskolastrels nolēma demobilizēt visas vecās latviešu strēlnieku vienības un izveidot revolucionārās kaujas vienības. 6. aprīlī pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 2. latviešu strēlnieku divīzija tika izformēta.

1918. gada 13. aprīlī tika izveidota Latviešu strēlnieku divīzija kā Sarkanās armijas daļa Jukuma Vācieša vadībā, kuras sastāvā ietilpa deviņi strēlnieku pulki, kavalērijas pulks, vieglās un smagās artilērijas bataljoni un aviācijas daļa. Latviešu strēlnieku divīzija piedalījās anti-boļševiku dumpju apspiešanā Maskavā, Jaroslavļā, kā arī Muromas, Ribinskas, Kalugas, Saratovas un Novgorodas pilsētās.

1918. gada 18. jūlijā Jukumu Vācieti iecēla par Austrumu frontes pavēlnieku cīņā pret čehiem, augustā 5. latviešu strēlnieku pulks Jukuma Vācieša vadībā aizstāvēja Kazaņu, par ko saņēma Revolūcijas Goda Sarkano karogu. 2. septembrī pēc Ļeņina priekšlikuma J.Vācieti iecēla par pirmo Padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku. Latviešu strēlnieki piedalījās kaujās pie Volgas, Urālos, Arhangeļskā, Caricinā un citur. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembra beigās latviešu strēlnieki tika nosūtīti atkarot Latvijas teritoriju.

1919. gadā

A. Apsīša aģitācijas plakāts "Ar visu krūti cīņā par Petrogradas aizstāvēšanu". Attēlots (latviešu) strēlnieks, krievu zemnieks un matrozis cīņā pret Judeniča armijas uzbrukumu 1919. gada beigās.

1919. gada janvārī no latviešu strēlnieku karaspēka daļām izveidoja Padomju Latvijas armiju ar divām divīzijām, kas ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot Kurzemes rietumu daļu. 1919.gada pavasarī un vasarā Latvijā dislocēto latviešu strēlnieku noskaņojums strauji mainījās un viņi pārtrauca aktīvi cīnīties pret Niedras valdībai padotajām karaspēka daļām, kas 1919. gada 22. maijā ieņēma Rīgu. Liela daļa Sarkanās armijas rindās esošo latviešu strēlnieku Rīgas kauju laikā pārgāja Latvijas armijas pusē un pievienojās Dienvidlatvijas brigādei. Tomēr tās vienības, kas padevās vācbaltiešu landesvēram, Dzelzsdivīzijai vai Igaunijas valdības karaspēkam, tika apšautas. Cīņās Latvijas teritorijā krita ap 3000 Padomju Latvijas armijas sastāvā esošo strēlnieku.

Pēc sakāves Latvijā atlikušās latviešu strēlnieku vienības 1919. gada vasaras beigās tika pārformētas par Latviešu strēlnieku divīziju un nosūtītas pret strauji uzbrūkošo ģenerāļa Deņikina armiju. Latviešu divīzija veidoja Sarkanās armijas trieciengrupu, kas Orlas-Kromu kaujās sakāva Dienvidkrievijas armiju un piespieda to atkāpties līdz Melnās jūras krastam. Latviešu daļas spēlēja lielu lomu arī ģenerāļa Judeniča Ziemeļrietumkrievijas armijas sakāvē 1919. gada beigās.

1920. gadā

1920. gadā Latviešu divīzija piedalījās kaujās pret ģenerāļa Vrangeļa armiju Kahovkas placdarmā un Perekopa zemesšaurumā. Sarkanās armijas trieciengrupa, kuras sastāvā bija arī latviešu strēlnieki, no 7. līdz 17. novembrim šturmēja Perekopu un ieņēma Eipatoriju. Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas un Krimas operācijas beigām 1920. gada 28. novembrī Sarkankarogotā Latviešu divīzija tika izformēta un vairāk nekā 11 000 latviešu strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa sarkano strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur vēlāk ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Lielākā daļa no viņiem 1937. - 1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina Lielā terora laikā sakarā ar apsūdzībām pretpadomju sazvērestībā.

Galvenie iemesli latviešu strēlnieku lojalitātei boļševikiem

Latviešu strēlnieku piemineklis Rīgā.

Ir dažādi iemesli kāpēc strēlnieki atbalstīja boļševikus un cīnījās pret balto armijām:

  • Viņi labi atcerējās 1905. gada revolūcijas nežēlīgo apspiešanu;
  • Latvijā bija plašs atbalsts sociālistu idejām;
  • Boļševiki solīja atzīt Latvijas neatkarību.

Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieri (1918-1920)

Meklēšana
Kalendārs
«  Oktobris 2018  »
PrOTCPkSSv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031
Vietnes draugi

Latvijas vēstures pētnieku klubs

Copyright FELDGRAU © 2018