Latvijas Bruņotie spēki
Vikipēdijas raksts

Latvijas Bruņotie spēki (1919. gada 11. jūlijs - 1940. gada 29. jūnijs) bija viena no Latvijas Republikas aizsardzības struktūrām, kurā ietilpa sauszemes armija, jūras spēki un aviācija. Ar armiju cieši saistīta bija arī Iekšlietu ministrijai pakļautā Robežsargu brigāde un Sabiedrisko lietu ministrijai pakļautā Aizsargu organizācija.

Armijas skaitliskā sastāva veidošana pamatojās uz vispārējo karaklausību, no ik gadus obligātajā dienestā iesaucamiem pilsoņiem, kā arī no brīvprātīgajiem. Obligātā kara dienesta ilgums bija 10,5 mēneši, izņemot dažas speciālas vienības, kurās dienesta ilgums bija 12,5 mēneši. 1940. gada 22. februārī Ministru kabinets dienesta ilgumu pagarināja līdz 18 mēnešiem. Pēc obligātā aktīvā kara dienesta karavīri 3 gadus skaitījās Kara ministra rīcībā. Tos katrā laikā, ja apstākļi prasītu, varēja atkal mobilizēt. Pēc trim gadiem tos pārskaitīja rezervē. Rezervistus līdz pilnam 41. dzīvības gadam varēja iesaukt mobilizācijā tikai ar Valsts prezidenta pavēli. 1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki.[1]

Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Latvijas Bruņotos spēkus pārdēvēja par "Latvijas PSR Tautas armiju", bet 10. jūlijā iekļāva Sarkanās armijas sastāvā kā 24. Teritoriālo korpusu. 

Igaunijas armijas bruņuvilciens Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā. Pie tā sapulcējušies Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki (centrā, ģērbies šinelī — Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis J.Zemitāns).

4 diena pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, tika izveidota Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrija. 6. decembrī apsardzības ministra pienākumus uzņēmās J.Zālītis. 7. decembrī Apsardzības ministrs Pagaidu valdības vārdā noslēdza līgumu[2] ar Veimāras republikas pilnvaroto pārstāvi A.Vinnigu par Latvijas armijas - landesvēra (zemessardzes) - izveidošanu, paredzot tajā 18 latviešu, 7 vācu un 1 krievu rotas, kā arī 3 latviešu un 2 vācu karavīru artilērijas baterijas. Pavisam plānoja savākt 6000 brīvprātīgo. Par komandieri bija plānots uzaicināt neitrālas valsts virsnieku, taču galu galā iecēla vācu armijas majoru Šeibertu. Līgums un paziņojumi presē liecināja, ka landesvērs ir Latvijas Pagaidu valdības dienestā kā tās bruņotie spēki, taču tika saglabāts vecais nosaukums ("Baltijas landesvērs").

Apsardzības ministrijā bruņoto spēku formēšanu, apgādi un sagatavošanu pārzināja Galvenais štābs (no 15.07.19. Virspavēlnieka štābs), kuru izveidoja 1918. gada decembra sākumā (ilgu laiku nevarēja atrast piemērotu kandidātu priekšnieka amatam - tikai 1919. gada 26. martā šo amatu ieņēma ģenerālis A.Misiņš). Decembra otrajā pusē Rīgā un tās apriņķī izsludināja virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju[3], bet vēlāk visu 20-30 gadus veco vīriešu vispārēju iesaukumu (no 3. janvāra). Latgalē Latvijas armijas vienību formēšanu iesākt nepaspēja, Vidzemē nelielu rotu izveidoja Cēsīs.[4] Rīgā saformēja Instruktoru (apakšvirsnieku) rezervi, Studentu un skolnieku rotu[5], Latgales virsnieku un apakšvirsnieku rotu, kā arī 3 Rīgas apsardzības rotas (1. rotu ar varu izformēja 29. decembrī, kad tā atsacījās doties pretim sarkanajiem strēlniekiem).

Tā kā nokomplektēt bruņoto spēku nepieciešamo skaitlisko sastāvu neizdevās - brīvprātīgo trūkuma un mobilizēto masveida dezertēšanas dēļ, - 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība sagatavoja jaunu līgumu ar A.Vinnigu, par brīvprātīgo no Veimāras republikas uzņemšanu Latvijas armijā, apņemoties vācu brīvprātīgajiem par vismaz 4 nedēļu cīnīšanos pret lieliniekiem piešķirt LR pilsonību un zemi.[6]

5. janvārī Jelgavā izveidoja 2 rotas, pirmajā apvienojot Instruktoru rezervi un Latgales virsnieku rotu atliekas, otrā - Cēsu un Latgales apakšvirsnieku, 2. un 3. apsardzības rotu atliekas, izveidojot Latviešu atsevišķo bataljonu apakšpulkveža (vēlāk pulkveža[7]) O.Kalpaka vadībā. 1919. gada 3. februārī bataljonā bija 245 karavīri (pēc saraksta - 276).[8] februāra beigās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos skaitījās 1600 militārpersonu.[9]

Jau janvāra vidū uz Igauniju Latvijas Pagaidu valdības uzdevumā devās kapteinis J.Zemitāns, un valdības uzdevumā noslēdza ar Igaunijas armijas virspavēlnieku J.Laidoneru vienošanos par latviešu rotu organizēšanu Igaunijā un tās karaspēka kontrolētajā Ziemeļvidzemes teritorijā.[10] 26.-28. janvārī Tallinā, Pērnavā un Tartu tika mobilizēti 657 latvieši[11], bet kad Igaunijas armija 1. februārī ieņēma Valku, mobilizācija turpinājās Vidzemē - 18. februārī tika izdota pavēle par 1. Valmieras kājnieku pulka izveidošanu (komandieris apakšpulkvedis J.Jansons). Kopumā Igaunijā un Ziemeļvidzemē līdz februāra beigām rekrutēja 2168 vīriešus iesaucamajā vecumā.[12] Ar Igaunijas armijas virspavēlnieka pavēli 31. martā izveidoja "Ziemeļlatvijas brigādi". Kurzemes apriņķos līdz 3, martam marta beigām tika iesaukti 947, bet līdz mēneša beigām - 1324 rekrūši.[13] Pēc skaitiskā sastāva palielināšanas landesvēra "Latviešu atsevišķo bataljonu" pārdēvēja par "Latviešu atsevišķo brigādi", bet vēlāk par "Latvijas armijas dienvidu grupu" jeb "Dienvidlatvijas brigādi".[14]

Līdz ar to 1919. gada pavasarī Latvijas bruņotos spēkus veidoja (neskaitot speciālās daļas, rezerves bataljonus, komandantūras):
Landesvērs (vācbaltiešu zemessardze)
Ziemeļlatvijas brigāde (komandieris apakšpulkvedis J.Zemitāns, štāba priekšnieks pulkvedis V.Ozols)
Dienvidlatvijas brigāde (komandieris apakšpulkvedis J.Balodis)

Pēc 16. aprīļa Liepājas puča vācbaltiešu daļas un vācu Dzelzsdivīzija pārstāja pakļauties Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai un vairs nebija uzskatāmas par Latvijas bruņoto spēku daļām.

1919. gada 11. jūlijā ar Latvijas Bruņoto spēku pirmā virspavēlnieka ģenerāļa Dāvida Sīmonsona pavēli tika izveidota Latvijas armija. Krasi mainījās Latvijas Republikas armijas personālsastāvs, izslēdzot sadumpojušās landesvēristu daļas, tā liekot pamatu armijas turpmākajam sastāvam un struktūrai. Armijas komandējošo sastāvu veidoja galvenokārt bijušie Krievijas impērijas armijas virsnieki (vairākums latvieši), 1919. gadā tika mobilizēti 980 virsnieki un 44 696 kareivji (no iem brīvprātīgi pieteicās 726).[15]
Sākotnējais bruņojums [izmainīt šo sadaļu]

No Lielbritānijas kara flotes Apsardzības ministrija saņēma 50 patšauteņu (rokas ložmetēju) un 5000 šauteņu ar munīciju.[16] Apmaiņā pret liniem un kokmateriāliem Latvijas valdība jau 1919. gada augustā bija ieguvusi no Francijas kredītu 11 miljonu franku apmērā. Saskaņā ar šo vienošanos desmit tūkstošus latviešu karavīru apgādāja ar ieročiem: 10 tūkstošiem šauteņu, 550 ložmetējiem, 30 lielgabaliem. Pēc sākotnējas minstināšanās septembrī arī Anglijas premjers Deivids Loids Džordžs nolēma Latvijai piegādāt 19 500 šautenes, 16 lielgabalus (no tiem divus smagos), 25 ložmetējus un sešus smagos automobiļus. Ar šo sūtījumu latvieši saņēma arī apģērbus un apavus 30 tūkstošiem karavīru. 18. oktobrī briti Latvijai nodeva ieročus 16 tūkstošu mārciņu vērtībā: 28 lielgabalus, 234 automātiskos ieročus, 18 600 šautenes un citu kaujas tehniku (daļa no tās gan bija bojāta). Vēlāk decembrī Latvijas armija saņēma arī Polijas maršala Jusefa Pilsudska bez atlīdzības sūtītās 6000 šautenes un piecus miljonus patronu.[17]

Artilēristu rīcībā sākotnēji bija divi smagie, vēl no Liepājas laikiem saglabājušies vācu lielgabali (15 cm kalibra haubices), daži smagie no angļiem iegūtie lielgabali (114 mm kalibra), desmit krievu lielgabali (107 mm kalibra), kā arī vairāk nekā 40 vieglie lauka lielgabali. Tāpat kā citos apbruņojuma veidos, arī šeit izveidojās "mikslis", kurā bija gan krievu, gan vācu, gan angļu, gan arī franču artilērijas sistēmas. Šis sajaukums radīja problēmas kaujas apstākļos — pat ja šiem lielgabaliem bija vienāds kalibrs, šāviņi no viena ieroča tomēr nederēja otram. 3 bruņuautomobiļi ("Lāčplēsis", "Kurzemnieks" un "Zemgalietis") un 2 bruņuvilcieni.[17]

Kara flotes veidošanai privātpersonām rekvizētos nelielos upju tvaikonīšus piemēroja Latvijas armijas vajadzībām: bortus apsita ar dzelzs plāksnēm un uz klāja salika smilšu maisus, lai apkalpi kaut cik pasargātu no ienaidnieka uguns, uzstādīja apbruņojumu — 47 mm, 37 mm lielgabalus un ložmetējus.

 Struktūra 


 Vadība 

Armijas komandieris padots tieši Valsts Prezidentam, bet budžeta un saimniecības jautājumos — arī kara ministram. 1940. gadā armijas augstākais pavēlnieks bija Valsts un ministru prezidents (Kārlis Ulmanis), tā prombūtnes laikā Kara ministrs un armijas komandieris (ģen. Krišjānis Berķis), nākamais sekoja Sevišķu uzdevumu ģenerālis (Mārtiņš Hartmanis).

Divīziju komandieri bija tieši pakļauti armijas komandierim. Armijas komandierim tieši pakļauti bija arī artilērijas inspektors, aviācijas priekšnieks, auto tanku brigādes, Kara flotes, jātnieku pulka un sapieru pulka komandieri, kam visiem bija arī divīzijas komandiera tiesības. Citas mazākas atsevišķas armijas vienības bija pakļautas tieši Armijas štāba priekšniekam.

Rīkojumu un pavēļu nodošanu, izpildi un kontroli īstenoja Armijas štābs:
Armijas staba priekšnieks (ģenerālis Hugo Rozenšteins)
Štāba priekšnieka palīgs (pulkvedis Otto Ūdentiņš)
Administratīvā daļa (pulkvedis A. Vipulis)
Operatīvā daļa (pulkvežleitnants J. Upītis)
Informācijas daļa (pulkvedis F. Celmiņš)
Organizētās mobilizācijas daļa (pulkvedis J. Streipa)
Apmācības daļa (pulkvežleitnants P. Liepiņš)
Audzināšanas daļa (pulkvežleitnants A. Kontrovskis)
Kara saimniecības daļa (pulkvedis J. Zivtiņš)
Ģeodēzijas daļa (pulkvedis E. Akmentiņš)
Armijas štāba bataljons (pulkvežleitnants A. Kleinbergs)
Kara sanitārā inspekcija (ģenerālis Dr. A. Brambats)
Kara veterinārā inspekcija (vet. ārsts pulkvedis K. Soste)
Tieslietu dienests (virsprokurors ģenerālis V. Tepfers)
Armijas mācītājs (P. Apkalns)
Armijas spiestuve (pulkvedis J. Baumanis)
Kara muzejs (pulkvežleitnants A. Dzenis)
Armijas ekonomiskais veikals (pulkvedis A. Lejas-Sauss)
Divīzijas [izmainīt šo sadaļu]

Latvijas armija bija iedalīta 4 divīzijās ar 3 kājnieku un vienu artilērijas pulku katrā.
1. Kurzemes kājnieku divīzija
2. Vidzemes kājnieku divīzija
3. Latgales kājnieku divīzija
4. Zemgales kājnieku divīzija

Kara skola
Augstākā kara skola
Kara slimnīca Rīgā
Kara slimnīca Jelgavā
Kara slimnīca Daugavpilī

Diplomātiskajā dienestā Latvijas vēstniecībās 12 Eiropas valstīs bija arī Militārie atašeji (militārās izlūkošanas rezidenti).

Armija izdeva militāro dienas avīzi "Latvijas Kareivis" (red. kapteinis A. Rudzis). Vēl tika izdoti 3 militāri žurnāli: "Militārais Apskats", "Kadets" un "Aizsargs", kā arī 3 gadskārtēji žurnāli — "Lāčplēsis" un "Kara Invalids" 11. novembrī un "Latviešu Strēlnieks" Ziemassvētkos.
 Likvidācija 

Latvijas okupācijas gaitā arestēja armijas vadību un "bīstamākos” virsniekus. 1940.-1941. gados PSRS spēka struktūras arestēja aptuveni 800 Latvijas armijas virsnieku un instruktoru, no kuriem mūsdienās noskaidroti 682 bojā gājušie, t.sk. 19 ģenerāļi, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkveži-leitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti. Kopā okupācijas vara ieslodzīja Gulaga nometnēs 4665 latviešu karavīrus, t.i., 15,12% pirmsokupācijas laika Latvijas armijas. [18] Armija tika reformēta un 29. jūnijā pārdēvēta par Latvijas PSR Tautas armiju, bet ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiptināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).
 Atsauces 
↑ Prof. Dr.habil.hist. Treijs R. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā.
↑ Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 77.-80. lpp.
↑ Latvijas Valsts Vēstures arhīvs - turpmāk LVVA, - 6033. f., 1. apr., 383. 1., 5. lp.
↑ LVVA, 6033. f., 1. apr., 64. 1., 6. lp.
↑ Vēlāk daļa skolnieku atkāpās kopā ar studentiem, citus atlaida uz mājām.
↑ Dokumenti stāsta. 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa.
↑ Ar 1919. gada 28. februāra pavēli O.Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi no šī paša gada 1. janvāra. Reizē par kopvežiem (apakšpulkvežiem) paaugstināja kapteiņus J.Balodi un J.Zemitānu - LVVA, 6033. f., 1. apr. 104. 1., 15. lp.
↑ LVVA, 1515. f., 1. apr., 48. 1., 1. lp.
↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 134. 1., 8. lp.
↑ Mūsu armija tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. - Rīga, 1929., 77. lpp.
↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. 1., 49. lp.
↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. - Rīga, 1928.-1929., 2. sēj., 2954., 3671. sl.
↑ LVVA, 6033. f., 1. apr., 290. 1., 3., 4. lp.
↑ LVVA, 1515. f., 1. apr., 50. 1., 1. lp.
↑ LVVA, 5192. f., 1. apr., 58. 1. 3. lp.
↑ Latvijas atbrīvošanas kara vēsture. - Rīga, 1938., 1. sēj., 48. lpp.
↑ 17,0 17,1 17,2 Bormane A. Spārnoja griba nosargāt brīvību.
↑ Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). — Rīga, 2003., 87. lpp.
Literatūra [izmainīt šo sadaļu]
Bērziņš V. Bambals A. Latvijas armija. - Zinātne: Rīga, 1991.
Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. - Toronto, 1983.
Karaspēka daļu īsas vēstures. - Rīga, 1936.
Karavīra rokasgrāmata. - Militārās literatūras apgāda izdevums, Rīga, 1939.
Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940.
Latvijas karaskola: Vēsturisku materiālu sakopojums. - Linkolna, 1979.
Rādītājs likumiem, noteikumiem, pavēlēm utt. kas attiecas uz karaspēku un izsludināti likumu krājumos, Valdības vēstnesī un kara ministra (apsardzības ministra) pavēlēs līdz 1938. g. 31. decembrim. / Sast. pulkv[ež]ltn. A. Linde. - Rīga, 1939.
Латвия и ее армия. - Москва, 1938Rīkojumu un pavēļu nodošanu, izpildi un kontroli īstenoja Armijas štābs:
Armijas staba priekšnieks (ģenerālis Hugo Rozenšteins)
Štāba priekšnieka palīgs (pulkvedis Otto Ūdentiņš)
Administratīvā daļa (pulkvedis A. Vipulis)
Operatīvā daļa (pulkvežleitnants J. Upītis)
Informācijas daļa (pulkvedis F. Celmiņš)
Organizētās mobilizācijas daļa (pulkvedis J. Streipa)
Apmācības daļa (pulkvežleitnants P. Liepiņš)
Audzināšanas daļa (pulkvežleitnants A. Kontrovskis)
Kara saimniecības daļa (pulkvedis J. Zivtiņš)
Ģeodēzijas daļa (pulkvedis E. Akmentiņš)
Armijas štāba bataljons (pulkvežleitnants A. Kleinbergs)
Kara sanitārā inspekcija (ģenerālis Dr. A. Brambats)
Kara veterinārā inspekcija (vet. ārsts pulkvedis K. Soste)
Tieslietu dienests (virsprokurors ģenerālis V. Tepfers)
Armijas mācītājs (P. Apkalns)
Armijas spiestuve (pulkvedis J. Baumanis)
Kara muzejs (pulkvežleitnants A. Dzenis)
Armijas ekonomiskais veikals (pulkvedis A. Lejas-Sauss)

 Divīzijas

Latvijas armija bija iedalīta 4 divīzijās ar 3 kājnieku un vienu artilērijas pulku katrā.
1. Kurzemes kājnieku divīzija
2. Vidzemes kājnieku divīzija
3. Latgales kājnieku divīzija
4. Zemgales kājnieku divīzija
 Papildu struktūras 
Kara skola
Augstākā kara skola
Kara slimnīca Rīgā
Kara slimnīca Jelgavā
Kara slimnīca Daugavpilī

Diplomātiskajā dienestā Latvijas vēstniecībās 12 Eiropas valstīs bija arī Militārie atašeji (militārās izlūkošanas rezidenti).

 Prese 

Armija izdeva militāro dienas avīzi "Latvijas Kareivis" (red. kapteinis A. Rudzis). Vēl tika izdoti 3 militāri žurnāli: "Militārais Apskats", "Kadets" un "Aizsargs", kā arī 3 gadskārtēji žurnāli — "Lāčplēsis" un "Kara Invalids" 11. novembrī un "Latviešu Strēlnieks" Ziemassvētkos.
 

Latvijas okupācijas gaitā arestēja armijas vadību un "bīstamākos” virsniekus. 1940.-1941. gados PSRS spēka struktūras arestēja aptuveni 800 Latvijas armijas virsnieku un instruktoru, no kuriem mūsdienās noskaidroti 682 bojā gājušie, t.sk. 19 ģenerāļi, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkveži-leitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti. Kopā okupācijas vara ieslodzīja Gulaga nometnēs 4665 latviešu karavīrus, t.i., 15,12% pirmsokupācijas laika Latvijas armijas. [18] Armija tika reformēta un 29. jūnijā pārdēvēta par Latvijas PSR Tautas armiju, bet ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiptināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).

↑ Prof. Dr.habil.hist. Treijs R. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā.
↑ Dokumenti stāsta: Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. - Rīga, 1988., 77.-80. lpp.
↑ Latvijas Valsts Vēstures arhīvs - turpmāk LVVA, - 6033. f., 1. apr., 383. 1., 5. lp.
↑ LVVA, 6033. f., 1. apr., 64. 1., 6. lp.
↑ Vēlāk daļa skolnieku atkāpās kopā ar studentiem, citus atlaida uz mājām.
↑ Dokumenti stāsta. 108. lpp. - Līguma oriģināli nav saglabājušies ne Latvijas, ne Vācijas arhīvos un tiek pieminēti tikai laikabiedru atmiņās, taču Vācijā savervēto algotņu ierašanās un cīņas Latvijas teritorijā īpašus pierādījumus neprasa.
↑ Ar 1919. gada 28. februāra pavēli O.Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi no šī paša gada 1. janvāra. Reizē par kopvežiem (apakšpulkvežiem) paaugstināja kapteiņus J.Balodi un J.Zemitānu - LVVA, 6033. f., 1. apr. 104. 1., 15. lp.
↑ LVVA, 1515. f., 1. apr., 48. 1., 1. lp.
↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 134. 1., 8. lp.
↑ Mūsu armija tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. - Rīga, 1929., 77. lpp.
↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 131. 1., 49. lp.
↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. - Rīga, 1928.-1929., 2. sēj., 2954., 3671. sl.
↑ LVVA, 6033. f., 1. apr., 290. 1., 3., 4. lp.
↑ LVVA, 1515. f., 1. apr., 50. 1., 1. lp.
↑ LVVA, 5192. f., 1. apr., 58. 1. 3. lp.
↑ Latvijas atbrīvošanas kara vēsture. - Rīga, 1938., 1. sēj., 48. lpp.
↑ 17,0 17,1 17,2 Bormane A. Spārnoja griba nosargāt brīvību.
↑ Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). — Rīga, 2003., 87. lpp.
 Literatūra 
Bērziņš V. Bambals A. Latvijas armija. - Zinātne: Rīga, 1991.
Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. - Toronto, 1983.
Karaspēka daļu īsas vēstures. - Rīga, 1936.
Karavīra rokasgrāmata. - Militārās literatūras apgāda izdevums, Rīga, 1939.
Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940.
Latvijas karaskola: Vēsturisku materiālu sakopojums. - Linkolna, 1979.
Rādītājs likumiem, noteikumiem, pavēlēm utt. kas attiecas uz karaspēku un izsludināti likumu krājumos, Valdības vēstnesī un kara ministra (apsardzības ministra) pavēlēs līdz 1938. g. 31. decembrim. / Sast. pulkv[ež]ltn. A. Linde. - Rīga, 1939.
Латвия и ее армия. - Москва, 1938