Wikipēdijas raksts pēc pazīmes" Latvijas nacionālie partizāni"
Latvijas nacionālie partizāni bija cīnītāji, kas ar partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu pēc Otrā Pasaules kara. Partizāni tiek saukti arī par "meža brāļiem”, jo to apmešanās vietas galvenokārt bija mežu bunkuros.
Pirmās partizānu vienības izveidojās Latgalē 1944. gada rudenī pēc
Sarkanās Armijas iebrukuma. Visvairāk partizānu grupu 1944. gada nogalē
bija Abrenes, Daugavpils un Ilūkstes apriņķos. Par partizāniem sākotnēji kļuva vācu un Sarkanās armijas
dezertieri un bēguļojošie no iesaukšanas abās armijās. Vēlāk partizānus
papildināja čekas terora upuri, arestēšanai un izsūtīšanai paredzētie
un no izsūtīšanām izbēgušie, sevišķi 1949. gada pavasarī. Liela daļa
daļa partizānu kustības dalībnieku pēckara mēnešos bija nelegālisti-
personas, kurām dažādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot
legāli padomju okupācijas apstākļos. 1945. un vēlākajos gados
nelegālisti arvien vairāk iestājās organizētās partizānu vienībās. Pēc
partizānu vienību sakāvēm daļa partizānu atkal kļuva par nelegālistiem.[1] Sākotnēji partizānu grupas bija lielas- 100 un vairāk cilvēku. Tomēr ar NKVD
karaspēka un regulārās armijas veiktajām akcijām diezgan drīz lielās
vienības izdevās likvidēt un izkliedēt, tāpēc dzīvotspējīgākas izrādījās
nelielas partizānu grupas- 5-10 cilvēki.
Jau 1944. gada 10. decembrī Viļakas pagastā tika nodibināta Latvijas
Nacionālo partizānu apvienība (LNPA), kura vēlāk apvienoja Latgales un
Vidzemes partizānus un darbojās līdz pat 1953. gadam. 1945. gada beigās
apvienības darbība aptvēra lielāko daļu Abrenes, Valkas, Cēsu un Madonas apriņķu
teritorijas. Tajā pašā laikā tika nodibināti sakari arī ar Tēvzemes
Sargu (partizānu) Apvienību (LTS(p)A), kas darbojās Dienvidlatgalē un Sēlijā.
LNPA cīnītāju vislielākā kauja ar NKVD karaspēku notika 1945. gada 2.
martā Abrenes apriņķī Stompaku purvā, kad NKVD pulks aplenca partizānu
nometni, kurā bija ap 20 bunkuru. NKVD karaspēka kritušo karavīru skaits
daudzkārt pārsniedza kritušo partizānu skaitu.[2]
1946. gada 10. februārī apvienība veica LPSR Augstākās Padomes vēlēšanu
boikotu. Tika veikta plaša aģitācija, izdots ap 1000 eksemplāru dažādu
uzsaukumu, uzspridzināti vairāki tilti, saspridzināti ceļi, visā
apvienības darbības teritorijā traucēti telefonsakari, pārraujot
telefona un telegrāfa sakaru vadus. Dažās vietās notika uzbrukumi
vēlēšanu iecirkņiem.[3]
Kurzemē partizānu cīņas sākās pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā, kad mežos iegāja ap 4000 Latviešu leģiona 19. divīzijas
leģionāru u.c. latviešu karavīru. 1945. gada jūlijā tika izveidota
Latvijas Nacionālo partizānu organizācija (LNPO), kas aptvēra Kuldīgas, Ventspils, daļēji arī Aizputes un Talsu apriņķus.
1945. gada 9. septembrī Ventspils apriņķa Zlēku pagastā notika Kurzemes
nacionālo partizānu grupu vadītāju sanāksme, kurā piedalījās LNPO grupu
pārstāvji un dažu citu grupu dalībnieki. Šajā sanāksmē nodibinājās
Ziemeļkurzemes partizānu organizācija (ZPO). Tika nolemts meklēt sakarus
ar Vidzemes un Latgales partizāniem, taču šos nodomus neizdevās
realizēt, jo par ZPO dibināšanu uzzināja LPSR valsts drošības iestādes
un visi vadošie ZPO dalībnieki tika arestēti.
Turpmākajos gados partizāni arvien vairāk saskārās ar ieroču un
munīcijas sagādes problēmām. Sāka trūkt munīcijas vācu ieročiem, bet
krievu ieroči bija grūti iegūstami. Pamazām padomju represīvajām
iestēdēm izdevās iznīcināt vai sagūstīt lielu daļu partizānu un viņu
atbalstītāju. VDK
(VDM) centās iefiltrēt partizānu vidū savus ziņotājus, NKVD iznīcināja
partizānus aplenkuma uzbrukumos partizānu mītnēm un apšāva no slēpņiem
meža ceļu malās. Daudzus atbalstītājus partizāni zaudēja 1949. gada marta deportāciju
rezultātā. 50. gadu pirmajā pusē partizānu cīņas sāka apsīkt. Pēc NKVD
datiem 1953. gada nogalē Latvijā darbojās vairs tikai 62 partizāni,
1954. gada vidū- vairs tikai 27 (citā čekas atskaitē tomēr teikts, ka no
1954. gada aprīļa līdz 1956. gada oktobrim krituši 11 partizāni,
arestēti 49, bet padevušies 39, tātad kopā 99).[4]
1956. gada oktobrī, pēc VDK priekšsēdētājs Jāņa Vēvera īpaša aicinājuma
ar solījumu nesodīt, padevās pēdējā partizānu grupa trīs vīru sastāvā
Staņislava Zavadska vadībā. 1959. gada 31. decembrī viens no pēdējiem
partizāniem, kurš iznāca no meža un nolika ieročus, bija Arnolds Spārns.
Partizānu mītnes un darbība
Partizāni mitinājās galvenokārt mežu bunkuros, telšu nometnēs vai
lauku mājās. Bunkuri bieži atradās viensētu tuvumā vai pat pašās
viensētās, katrā ziņā saistīti ar viensētām kā apgādes un informācijas
bāzi.[5] Visas partizānu vienības, jau sākot ar 3-5 cilvēkiem, kā atzina pat čeka, bija organizētas pēc militāra parauga.[1]
Partizānu darbības pirmsākumos, kad cīnītāju grupas bija diezgan
lielas- vismaz vairāki desmiti cilvēku, bieži notika uzbrukumi pagastu
centriem. Tā piemēram 1945. gada vasarā partizāni uz laiku ieņēma Valkas
apriņķa pagastu centrus- 15. jūnijā- Mālupi, 2. jūlijā- Ilzeni un Zeltiņus, 3. jūlijā- Dūri, 12. jūlijā- Virešus un Sinoli.[6] Abrenes apriņķī 1945. gada vasarā bija iznīcināti 30% ciema padomju.[7]
Ilūkstes apriņķī tā paša gada vasarā padomju vara turējās tikai apriņķa
centrā, kur bija karaspēks, bet pagastos saimniekoja partizāni.[8] 1945. gada 24. decembrī Kurzemē partizānu grupa veica uzbrukumu Kabiles pagasta
centram, ieņēma pagasta izpildkomitejas ēku un atbrīvoja vairākus
aizturētos pagasta iedzīvotājus. Partizāni uzbruka vilcieniem un
konvojiem, kas transportēja čekas arestantus. Līdztekus militārām
operācijām partizāni izveda arī laikrakstus un dažādus uzsaukumus. LNPA
izdeva laikrakstu "Sudrabotā saule" (1944-1948), kurš parasti iznāca
mašīnrakstā 100 eksemplāros, kā arī "Māras Zeme" (1946-1948), "Tālavas
Taure" (1946-1947) un citus. LTS(p)A izdeva laikrakstu "Daugavas
vanagi", LNPO- "Tēvzemei un Brīvībai" un "Kurbads".[9]
Partizānu cīņu rezultātā līdz 1953. gada oktobra sākumam bija krituši
2208 un ievainoti 1035 padomju darbinieki un kaujinieki, kopā 3243
cilvēki. Starp kritušajiem 48,5% bija padomju, kompartijas un
komjaunatnes aktīvisti, 25,8% čekisti, 16,7% NKDV karavīri un darbinieki
un 9% Iznīcinātāju bataljonu kaujinieki.[10]
Skaits
Nav zināms precīzs nacionālo partizānu skaits, bet tiek minēts ka
aktīvo cīnītāju varētu būt bijis ap 20 000, bet atbalstītāju skaits ap
80 000.[11]
Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas Bandītisma apkarošanas pārvaldes
informācijas, 1944.gadā NKVD kaujas operācijās tika nogalināti vai
sagūstīti 1075 partizāni, 1945.gadā - 6016, 1946.gadā - 4218 partizāni.[12]
1947.gada janvārī NKVD ziņoja, ka Latvijā neitralizēti 22 548 partizāni
un viņu atbalstītāji, krituši un politiski sodīti 12 753 Latvijas
partizāni un pretošanās kustības dalībnieki. LKP CK
orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944.
līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 nacionālo partizānu vienības
ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai
laikā veikuši 2659 uzbrukumus. 1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna
slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas
nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no
izvešanām 1949. gadā. No partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342
(36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie
161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas
teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.[10]
Atsauces
↑ 1,01,1Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 210.lpp.
↑Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 392.lpp.