Lai gan ir pagājis vairāk nekā 21 gads, Latvija tikai tagad pamostas un izšķiļas no pēcpadomju pūstošās olas.

Uz austrumiem lūkojoties, šķiet, ka pēcpadomju laiks tur vēl turpinās pilnā spēkā. Ļeņinismu un staļinismu ir nomainījis cits, bet arī no patiesas demokratijas tālais putinisms. Baltkrievijā – tas pats, Ukrainā – mazliet labāk.

Bet Latvija stāv krustcelēs, ko radījusi Eiropas Savienība un tās euro, ko mēs nemākot ne pareizi rakstīt, ne izrunāt. Tur stāvam arī tāpēc, ka neesam īsti izšķīrušies, kāds būs nākotnes ceļš. Kaut kāds Nacionālās attīstības plāns jau ir uzrakstīts, taču tas arī ir tikai izstrādāts uzmetums, kam vēl jārada īstenošanas saturs.

Tumšais, drūmais novembris Latvijai ir prieka un pacilājuma laiks. Veselu nedēļu, sākot ar Lāčplēša svētkiem un beidzot ar 18. novembŗa nosvinēšanu, Latvijas tauta izjuta patriotisku pacēlumu. Tas bija dziļš un patiess, ilgi neredzēts un nepiedzīvots. Vai tiešām visi tie, kas gan mīlēja šo zemi, bet nemīlēja šo valsti, beidzot ir to pametuši un palikuši tikai uzticīgie? Tā šķita, vērojot ļaužu pulkus dažādās svinībās šajās dienās.

Igauņi gan mūs brīdināja, ka mūsu bruņotie spēki nespējot Latviju aizstāvēt, tāpēc viņiem turpmāk būšot jāaizstāv arī sava dienvidu robeža. Mūsu militārie speciālisti igauņus mierina, ka viņu bailēm ir nepamatoti lielas acis, ka šaipus viņu robežas viss esot pilnā kārtībā. Taču par to var arī šaubīties, zinot, ka Latvijas militārais budžets nesasniedz pat pusi no tā, kāds ir uzskatāms par minimāli nepieciešamo. Kur tad redzama šī mīņāšanās krustcelēs?

Sāksim ar to pašu eiro, ko pēc Eirozonas norādījumiem latvieši nedrīkstēšot ne tā rakstīt, ne kalt uz saviem sīknaudas gabaliem, ne arī tā izrunāt saskarsmē ar citiem eiropiešiem. Latvija ir paudusi noteiktu lēmumu, ka tā vēlas eirozoniešu klubam pievienoties 2014. gada sākumā. Un mūsu valdība, īpaši finanču ministrs Andris Vilks, rīkojas tā, it kā lēmumam jau visi būtu piekrituši. 2013. gada budžetā pat ir paredzēti līdzekļi sagatavošanās izdevumiem, pārejot no lata uz euro.

Paga, paga, saka piesardzīgie, nestrebiet nu karstu putru! Katrs, kam ir acis pierē, taču redz, kādā tintē ir nonākusi eirozona, īpaši tās dienvidu gals. Eiro šo izšķērdīgo un slikti saimniekojošo valstu vieglprātības rezultātā ir iekūlies lielās ziepēs. Tā nākotne ir apdraudēta. Taču būtu neprāts tagad zonai pievienoties, un tā domā lielum lielais tautas vairākums. Valdība un Latvijas Bankas vīri savukārt apgalvo, ka tautai vairs nekas nav sakāms. Tauta jau visu ir izlēmusi, un iestāšanās procedūra ir tikai formalitāte. Turklāt latam atkal palikt neitrālam naudas līdzeklim ir vēl lielāks risks nekā tagad stāties iekšā. Un tā tas turpinās. Kam ir taisnība? Diemžēl jāatzīst, ka esam starp divām nelāgām izvēlēm, no kuŗām palikšana ārpusē izskatās sliktākā.

Krustcelēs mēs stāvam arī savā attīstībā. No krizes Latvija ir kopumā atkopusies. Tiek ieturēts gauss, bet noteikts augšupceļš. Tas izpaužas statistikas skaitļos, bet ne vienmēr ļaužu ienākumos un iztikšanas spējās. Kā jāturpinās saimnieciskajai dzīvei Latvijā? Vai jānotiek attīstībai vai izaugsmei? Kāds būs mūsu turpmākais saimniekošanas veids? Nekontrolēta, nesabalansēta attīstība, kādu mūsu valstī ieviesa ar Rietumu kapitāla palīdzību, beidzās ar vispārēju saimniecisko krachu visā pasaulē.

Vai atkārtojās 1929. gads? Jā un nē. Jā, jo spekulantu forsētais un uzpūstais labklājības burbulis pārplīsa, pasaules ekonomika zaudēja kādu ceturto daļu  savas vērtības. Gandrīz vissmagāk to izjuta Latvijā, jo te tas savienojās ar spēcīgās Parex bankas izputēšanu, kuŗas glābšanā, kas izvērtās gaužām neveiksmīga, valsts zaudēja gandrīz visus brīvos līdzekļus. Nauda bija steidzīgi jāaizņemas ārzemēs. Tādējādi valsts ir nonākusi lielos parādos, kuŗi tagad, smagi strādājot, ir jāatmaksā ar procentiem.

Starp 1929. un 2007. gadu pasaulē daudz kas ir ļoti mainījies, tomēr salīdzinājumā jāatzīst, ka krīze 2000. gadu pirmajā gadu desmitā nebija tik dziļa, tāpēc ka darbojās dažādas pensiju un sociālās palīdzības sistēmas, kādu 1929. gadā  pasaulē nebija. Taču lielākā daļa problēmu, ko radīja 1929. gada krize, saskatāmas arī nesenējās krizes seku komplektā. Tāpēc nekāds straujš uzplaukums pasaulē nav sagaidāms, izņemot, iespējams, Ķīnas ekonomiskās ietekmes telpu.

Specifiski Latvijas jautājumā strīdiņš notiek ap to, vai jāsākas izaugsmei vai attīstībai. Liekas, te uzvarēs attīstība, jo par izaugsmi Latvijā, kas ik gadus zaudē desmitiem tūkstošu cilvēku, vai nu tiem izceļojot, vai arī zemās dzimstības rezultātā, runāt nebūtu saprātīgi.

Raksturīgs piemērs par taustīšanos, kas pašlaik notiek Latvijā, ir  izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa maldīšanās pa augstākās izglītības labirintiem, meklējot tur paturamo un atmetamo mācību vielu. Vai tas ir svarīgākais IZM uzdevums šajā zemē, kur nav pat labi nostādītas elementāro zināšanu skolas, lai visi Latvijas bērni un jaunieši spētu iegūt labas latviešu valodas, vēstures un citu priekšmetu zināšanas? Daudz kas turklāt būtu darāms arī arodskolu piedāvātās izglītības iespējās, kas īsti neatbilst modernas valsts technisko un arodu zināšanu prasībām.

Krustcelēs mēs stāvam arī to jautājumu risināšanā, kā apturēt tautas izmiršanas un izklīšanas procesu. To jau ilgu laiku ir centusies ignorēt valdība un lielākā daļa polītisko partiju. Cik daudz jau tauta nav zaudējusi no savas vitālitātes, kad tūkstoši jauniešu pamet šo zemi, labākas dzīves un peļņas iespējas meklējot ārzemēs. Nekad vēl tik liels procents tautas nav dzīvojuši ārzemēs kā tagad. Vai izvairīšanās šo situāciju redzēt patiesā gaismā ir veids, kā problēmu atrisināt? Taču ne.
Neziņa un mīņāšanās bez lēmumiem, ko darīt tālāk, pašlaik ir raksturīga Rietumu pasaulei. Nupat sanāca ES vadītāji, sapulcējās visu valstu ministru prezidenti, lai lemtu par Savienības budžetu. Pēc divu dienu pļāpāšanas un konstatējuma, ka šoreiz pie lēmuma nenonāks, viņi visu atlika uz janvāri.

Spēcīgajā valstī ASV pēc nesen notikušajām vēlēšanām, kuŗās Baraks Obama sīvā vēlēšanu sacensībā izcīnīja sev vēl četrus valdīšanas gadus, būs atkal ļoti grūti pieņemt īstus lēmumus valsts financiālo grūtību atrisināšanā. Tautas vietnieknams paliek kopumā ekstrēmu republikāņu, t.s. Tējas partijas aktīvistu kontrolē, kuŗi kategoriski noraida jelkādus nodokļu pielikumus, kas nepieciešami, lai mazinātu valsts budžeta deficitu. Senāts paliek demokratu kontrolē, bet tikai abu palātu sadarbībā ir iespējama pašreizējo grūtību atrisināšana, kas šābrīža apstākļos ir maz ticama. ASV iekšējie un ārējie parādi gada laikā pieauguši par veselu triljonu dolāru. Tikai Ķīnas un arābu zemju ieinteresētība pirkt ASV vērtspapīrus glābj pasaules lielāko un spēcīgāko valsti no bankrota un dolāra sabrukuma. Neba jau ASV kreditori ir īpaši saprotoši vai draudzīgi. Tikai, pēc viņu rēķiniem, pašreiz neko iekasēt no ASV nevar, tāpēc  jāturpina Amerikas stutēšana, lai paši nepazaudētu tur ieguldītos dolarus.

Nosvinēsim Ziemsvētkus, sagaidīsim Jauno gadu. Tad jau redzēsim, vai ir kāds labs ceļš, pa kuŗu no krustcelēm būs iespējams aiziet. Kā senajā teicienā: rsīts gudrāks par vakaru, tātad Jaunais gads – par veco.

O. Celle 

Rietumeiropas latviešu laikraksts "Brīvā Latvija"