Uldis Neiburgs

1944. gada 19. septembra naktī Rīgā, Mazajā Nometņu ielā 16, pie Māras dīķa padomju aviācijas uzlidojumā gāja bojā vairāk nekā četrdesmit latviešu jaunieši. Vācu okupācijas vara viņus bija iesaistījusi gaisa spēku palīgdienestā, un, pašiem nezinot, viņi bija kļuvuši par labu mērķi padomju lidmašīnām.

Kaut arī šo tikai 16 – 17 gadus veco zēnu formastērpus rotāja lentes Latvijas nacionālajās krāsās, savu dzimteni aizstāvēt viņiem nebija lemts.

Pretlikumīgā mobilizācija

1944. gada vasarā vācu gaisa spēkos kā palīgus (Luftwaffenhelfer) iesauca 4139 lielākoties 1927. – 1928. gadā dzimušus latviešu zēnus. Lai slēptu mobilizācijas nelikumību, tā notika formāli, atsaucoties uz Latvijas Zemes pašpārvaldes 1. ģenerāldirektora Oskara Dankera 1944. gada 27. jūlija rīkojumu. Tās izpildes gaitu nodeva Latvju Jaunatnes organizācijas pārziņā. Lai gan šo organizāciju vācieši centās veidot pēc nacistu "Hitler – Jugend" parauga, nacionāli noskaņoto latviešu audzinātāju nostājas dēļ tas pilnībā neizdevās. Tomēr par šo pretlikumīgo mobilizāciju atbildība ir jāuzņemas ne tikai latviešu pašpārvaldes vadītājam O. Dankeram, bet arī LJO štāba šefam Ērikam Rullim. Viņu piekrišanu vāciešu ierosinātajai latviešu zēnu iesaukšanas akcijai panāca ar draudiem un mānīgiem solījumiem, radot nepatiesu iespaidu, ka tā notiek pēc pašu latviešu iniciatīvas. Iesaukto pieņemšanas un pārbaudes komisija darbību uzsāka 1941. gada 31. jūlijā Rīgā, Strēlnieku ielā 12/14. Mobilizācija gaisa spēku palīgdienestā notika Rīgas, Madonas, Bauskas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķos.

Dienestam derīgos ietērpa formas tērpos ar vācu aviācijas nozīmēm un rokas lentēm Latvijas nacionālajās krāsās. Pusotru tūkstoti zēnu nodeva 1. vācu gaisa flotes rīcībā un ieskaitīja kapteiņa Fābiga apmācību bataljonā (Luftwaffenhelfer Ausbildungsbataillon Fabig), bet pārējie 2114 nonāca 43. zenītartilērijas pulkā, kur tos sadalīja pa zenītartilērijas un starmešu vienībām visā Latvijā. Vēlāk iesauca arī bēgļu gaitās Vācijā nonākušos jauniešus, vairāki simti dienestam pieteicās brīvprātīgi ar vecāku rakstisku atļauju. Starp izpalīgiem bija tādi, kuri vēl nebija sasnieguši pat piecpadsmit gadu vecumu. Par latviešu sakaru virsniekiem apstiprināja kapteini Edgaru Rempi un leitnantu Induli Kažociņu.

Kapteiņa Fābiga bataljons apmetās Mazajā Nometņu ielā 16, bijušās Holma tekstilfabrikas (pēc kara – "Auroras") teritorijā. Te bija izvietots bataljona štābs un 1., 3. un 4. rota (katrā no tām bija 300 izpalīgi). Bataljona 2. rota novietojās 2. vidusskolā Āgenskalnā. Pie Māras dīķa un sporta laukumā pie Torņakalna stacijas izpalīgiem notika ierindas mācības, dziedāšana, iepazīšanās ar ieročiem. Oficiāli nometni drīkstēja atstāt tikai vada vai rotas sastāvā pēc priekšniecības atļaujas. Satikties ar apmeklētājiem varēja tikai sardzes telpās pie ieejas. Alfrēds Žīgurs savās atmiņās gan piemin arī brīvajā laikā notikušos teātra apmeklējumus, vizināšanos ar laivām Māras dīķī un randiņus ar meitenēm.

Starp izpalīgiem īpaši izcēlušies Rīgas ''pašpuikas", kuri nebaidījušies no sodiem un visu tīšām darījuši nepareizi. Viņu strīdi ar vācu instruktoriem visbiežāk notikuši par ieroču lietošanu, ko puiši demonstrējuši, aizmetot sienā nazi, kas trāpījis pāris centimetru virs instruktora galvas, vai arī ar šautenes laidi sadauzot mērķi, ja bija notēmēts nepareizi. Iesaukti gaisa spēku palīgdienestā, šie ''pašpuikas" turpinājuši kārtot ''rēķinus" ar citām Rīgas zēnu bandām, un notikuši pat kautiņi rotu starpā.

Bumbas krita tieši zēnu pūlī

1944. gada 14. septembrī sarkanās armijas 1., 2. un 3. Baltijas frontes karaspēks uzsāka Baltijas stratēģisko operāciju, no Valkas, Ērgļiem un Baldones uzbrūkot Rīgas virzienā. Kopš 14. septembra arī Latvijas galvaspilsēta piedzīvoja lielākus padomju aviācijas uzlidojumus, taču vācu zenītartilērija, kuru no augusta vidus apkalpoja latviešu gaisa spēku izpalīgi, sākotnēji tos veiksmīgi atvairīja. Bijušie izpalīgi atceras, ka, sākoties 19. septembra uzbrukumam, viņi uzreiz nemaz neesot to uztvēruši nopietni.

Par padomju aviācijas uzlidojuma sākumu pastāv vairākas versijas. Bijušie izpalīgi atceras, ka līdz ar gaisa trauksmes sākšanos krievu lidmašīnas izmetušas gaismas "svecītes", kas izgaismojušas visu novietojuma teritoriju. Bumbas kritušas tieši patvērumu meklējošo gaisa spēku palīgu pūlī. Uzlidojums varējis notikt tik veiksmīgi, jo kāds pašu izpalīgu vidū iefiltrējies nodevējs pirms tam izšāvis signālraķeti, tā norādot novietojuma atrašanās vietu. Guntars Zemitāns atceras, ka redzējis kādu nošautu zēnu gaisa spēku palīga formastērpā. Viņu bija nogalinājis vācu feldfēbēlis par signālraķešu lietošanu uzlidojuma laikā. Ir dzirdēts, ka par šo ''varoņdarbu" pēc kara kādā avīzē pat bijušas publicētas kāda komjaunieša atmiņas.

Pēkšņais uzlidojums radīja paniku, daļa zēnu steidzās uz kazarmām pēc bruņucepurēm, bet citi meklēja taisnāko ceļu uz patversmēm. Daudzi apmulsumā bija aizmirsuši, ka nedrīkst skriet gaismā. Vairāki gāja bojā, jo, uzvelkot bruņu ķiveri, zem zoda bija palikuši tās siksniņu. Bumbas eksplozijas laikā tas radīja līdzīgu efektu kā virve pie pakāršanas, atlaužot zēnu galvas. Daudzi bija meklējuši patvērumu Māras dīķī un ūdenī noslīkuši. Krituši bija arī vairāki vācu instruktori. 1. rotas patversmi bija ķēris aviācijas bumbas tiešs trāpījums.

Šausmu ainas, gaismai austot

Ziņa par nakts notikumiem pilsētā izplatījās ļoti ātri, un jau no agra rīta pie nometnes vārtiem pulcējās daudz cilvēku. Satrakojušos pūli izdevās savaldīt tikai ar vācu patruļu palīdzību. Vācu vadība sniegusi maldinošu informāciju par notikušo, un runāt ar vecākiem bez vāciešu klātbūtnes bija stingri noliegts. Valdis Vanags raksta: "Pirmais, kas mums bija jādara, pirms vārtus drīkstēja vērt vaļā, bija ''sareģistrēt visus zaudējumus oficiāli". Tas nozīmēja savākt visus kritušo ķermeņus vienā vietā un identificēt tos. Tā bija pirmā asiņainā lekcija mums kā ''karavīriem"."

Vairāki izpalīgi piedalījās kritušo biedru identificēšanā Rīgas 1. slimnīcas morgā, kur viņu acīm pavērās šausmu pilnas ainas. Valters Pauga atceras, ka šim darbam nozīmēts vācu instruktors un seši latviešu izpalīgi. ''Ierodoties morgā, vācu apakšvirsnieks izsniedza katram glāzi stipra vīna. Tad ieveda telpā, kur bija sakrauta liela kaudze jaunu finiera zārku. Mūsu uzdevums bija atvērt zārku, kurā gulēja kritušais, kam pie kājām atradās pie viņa atrastie dokumenti un personiskās lietas. Tālāk – noteikt personību, aiznaglot zārka vāku, uz kura ar krītu uzrakstīt kritušā vārdu un uzvārdu. Bija zārki, kuros atradās 3 – 4 kājas vai rokas, un pat tādi, kur trūka galvas. Apmēram divas trešdaļas no kritušajiem identificēja pareizi, bet atlikušie, kurus nolikām atsevišķi, pēc iepriekš sastādītā kritušo saraksta laimīgā kārtā sakrita ar zārku skaitu". Pēc uzlidojuma Fābiga bataljona karavīrus sadalīja pa rotām vairākās Rīgas skolās un kazarmās, bet 24. septembrī gājiena kolonnā viņi devās uz Kurzemi. Pirms Rīgas atstāšanas gan daudzi vienkārši ''piesita pēdu".

Pēdējā gaitā

1944. gada 22. septembrī Brāļu kapos Rīgā notika svinīgas bojāgājušo bēres. Tajās piedalījās arī Ostlandes reihskomisariāta jaunatnes lietu vadītājs Līrs un Vācijas gaisa spēku un Latviešu leģiona pārstāvji. Daži zārki esot bijuši smagāki par citiem, kas radīja aizdomas, ka tajos iekšā bija vairāku cilvēku mirstīgās atliekas. LJO štāba šefa Ērika Ruļļa 1944. gada 5. novembra ziņojumā leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim kā 19. septembra uzlidojuma upuri ir atzīmēti 38 kritušie un deviņi pazudušie, kā arī teikts, ka simts izpalīgi atradušies dažādās slimnīcās. Daļa ievainoto nonāca Latviešu leģiona slimnīcā Brīvības (Ā. Hitlera) ielā 93, taču nav zināms, cik daudzi no viņiem mira no gūtajiem ievainojumiem. Brāļu kapu kantora apbedījuma vietas plānā – vārdiskajā sarakstā ir minēts 41 (36 zināmu un piecu nezināmu) apbedītā vārds. 1993. gadā, pateicoties bijušā gaisa spēku palīga Alfrēda Katlapa pūlēm, izdevās apzināt arī citus nezināmos kritušos. 1996. gada 19. septembrī pie Māras dīķa Rīgā atklāja piemiņas akmeni šajā traģiskajā uzlidojumā bojā gājušiem gaisa spēku izpalīgiem.
17. septembris, 2005