| Vietnes izvēlne |
| Jaunākie raksti | ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
| Jaunākie attēli | |||||||||
  
|
| Statistika |
Kopā Online: 1 Viesi: 1 Lietotāji: 0 |
| Ieejas forma |
Galvenie » 2012 Septembris 26 » Karš Latvijā pēc kara
13:20 Karš Latvijā pēc kara |
Karš Latvijā pēc kara
Čekisti pret nacionālajiem partizāniem (1944-1956)
Čekistu kaujas operācijas kā vienu no operatīvās darbības veidiem pret bruņotajām pretošanās kustībām Baltijas republikās, Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā PSRS drošības iestādes sāka izmantot jau Otrā pasaules kara gados un turpināja pilnveidot līdz pat pagājušā gadsimta 50.gadu sākumam, kad bruņotā pretošanās komunistiskajam režīmam tika apspiesta. Referāts (saīsināts) nolasīts starptautiskajā konferencē "Nacionālā pretošanās komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara". Kaujas operācijās tika iesaistīti drošības un iekšlietu iestāžu darbinieki, aģentūra, iekšlietu vai drošības iestāžu karaspēks. Mērķis bija dot partizāniem militāru triecienu, pretošanās dalībniekus iznīcinot vai sagūstot. 1944. un 1945. gadā represīvajām iestādēm bija grūti īstenot rezultatīvas čekistu operācijas Latvijā. Kaut arī bija iesaistīti lieli militārie resursi - divas PSRS Iekšlietu tautas komisariāta iekšējā karaspēka divīzijas -, čekistu kaujas operācijas tomēr bija mazefektīvas. 1944. gada septembrī LPSR iekšlietu sistēmas vadība neveiksmi izskaidroja ar to, ka LPSR Iekšlietu tautas komisariāta apriņķu daļu vadītāji dezertieru grupām seko tikai ar karaspēku, neveicot operatīvo darbu ar aģentūru, t.i., neiefiltrējot aģentus dezertieru un partizānu vidū. Tāpēc Latvijas PSR represīvās iestādes pret nacionālajiem partizāniem un Sarkanās armijas dezertieriem sāka pielietot operatīvās grupas. Un no 1945.gada situācija mainījās. Katrā Latvijas apriņķī vienu iekšējā karaspēka vadu vienmēr turēja pilnā kaujas gatavībā, lai tas varētu palīdzēt operatīvajām grupām. Ja ķēžveida uzbrukums nesekmējas 1945.gada sākumā visaktīvākā nacionālo partizānu darbība bija Abrenes, Ludzas, Daugavpils un Ilūkstes apriņķī. Lielākā Latvijas nacionālo partizānu kauja ar PSRS Iekšlietu tautas komisariāta karaspēku 1945.gada 2.martā Abrenes apriņķī Stompaku purvā pierādīja, ka ķēžveida karaspēka uzbrukums lielam skaitam - apmēram 300 partizāniem, nesaņemot pamatīgu aģentūras informāciju par partizānu izvietojumu, ir mazefektīvs. Bet Stompaku purvā koncentrētie Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) partizāni pārliecinājās, ka koncentrēšanās lielā skaitā un iesaistīšanās cīņā ar karaspēku var novest pie ievērojamiem upuriem - šajā kaujā krita 25 partizāni. Tādēļ Ziemeļlatgales partizāni sadalījās mazās mobilās grupās, kas veica uzbrukumus komunistiskā režīma pārstāvjiem, bet frontāli pret karaspēku vairs necīnījās. Tā kā 1944.gadā un 1945.gada pirmajā pusē čekistu kaujas operācijas pret partizāniem Latvijā bija mazefektīvas, PSRS Iekšlietu tautas komisariāts un Valsts drošības tautas komisariāts 1945.gada 22.martā izdeva pavēli par "nacionālistiskās pagrīdes vienota centra un tās bruņoto bandu likvidēšanu". Tomēr visa 1945.gada laikā pavēles īstenošana bija nesekmīga. Tāpēc Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas Ludzas apriņķa sekretārs Ogurcovs 1945. gada 1.jūlijā ziņoja LK(b)P centrālajai komitejai, ka, lai gan apriņķī darbojas 730 iznīcinātāji un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Iekšējā karaspēka bataljons, šie spēki apriņķī nespēj atrast bruņotās pretošanās vadītājus un izvilināt partizānus no biezajiem mežiem, kas partizāniem kalpo kā patvērums. Arī LPSR iekšlietu komisārs Augusts Eglītis 1945.gada 28.augustā uzsvēra, ka Jēkabpils un Daugavpils apriņķos, kur īpaši aktīvi darbojās Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības (LTS(p)A) dalībnieki, vietējās apriņķa daļas ar partizāniem cīnās neefektīvi. Labāka situācija nebija arī Ilūkstes apriņķī, kur darbojās LTS(p)A Ilūkstes pulks: partizānu darbības rezultātā 1945.gada jūnijā un jūlija sākumā Ilūkstes apriņķī tika sagrautas 5 ciemu padomju ēkas, viena pagasta izpildu komiteja, iznīcināti 15 piena savākšanas vietas, 2 zirgkopības punkti un sviesta ražotne, bet pagastos nopietni tika apdraudēti padomju varas saimnieciskie pasākumi kopumā. 1945.gada 1.septembrī tika izdota PSRS drošības komisāra vietnieka Bogdana Kobulova, LPSR iekšlietu komisāra A.Eglīša un drošības komisāra Alfona Novika pavēle par operatīvo sektoru izveidošanu cīņai pret nacionālajiem partizāniem Latvijā. Taču arī 1946.gada sākumā čekistu kaujas operāciju kvalitāte uzlabojās salīdzinoši maz. Lai gan aktīvākajos partizānu darbības rajonos tika radītas pat jaunas operatīvās grupas partizānu apkarošanai, čekistu kaujas operācijas gada sākumā LPSR Iekšlietu ministrija neatzina par veiksmīgām. Vēl 1946.gada 12.jūlijā ministrija secināja, ka Tukuma, Talsu un Ventspils apriņķī partizāni netiek iznīcināti un tiem pat netiek nopietni sekots tūlīt pēc partizānu veiktajām akcijām. Tomēr laika gaitā iegūtā pieredze noteica, ka 1946.gada augustā un septembrī Iekšlietu ministrijas apriņķu daļas varēja atskaitīties par veiksmīgām operācijām. Valmieras, Valkas, Alūksnes, Viļakas, Rēzeknes, Daugavpils, Ilūkstes, Jēkabpils un Cēsu apriņķī čekistu kaujas operācijas no 1946.gada jūlija sāka nopietni gatavot uz operatīvās informācijas pamata, kas noveda pie apmēram 100 partizānu izsišanas no ierindas. Kuldīgas un Tukuma apriņķī čekistu kaujas operācijās 1946. gada decembrī tika sagūstīta un iznīcināta Kurzemes nacionālo partizānu apvienības vadība. Ar aģentiem, narkotikām, specgrupām No 1946.gada LPSR drošības iestādes pret nacionālajiem partizāniem plaši sāka izmantot aģentus kaujiniekus un no tiem veidotās specgrupas. Viņus iefiltrēja tieši partizānu grupās, kur viņi partizānus nogalināja vai sagūstīja. Par veiksmīgāko aģentu kaujinieku operāciju PSRS un LPSR represīvo iestāžu vadība uzskatīja Riharda Pārupa nacionālo partizānu grupas iznīcināšanu 1946.gada 2.jūlijā, kad specgrupa nogalināja 10 nacionālos partizānus, bet karaspēks piedalījās tikai piecu aizbēgušo partizānu meklēšanā. Par minēto operāciju PSRS iekšlietu ministrs Sergejs Kruglovs 1946.gada 6.jūlijā ziņoja pat PSRS vadībai - Staļinam, Vjačeslavam Molotovam un Lavrentijam Berijam. Lai gan jau pašā 1946.gada sākumā LPSR Iekšlietu ministrijas vadība deva Viļakas apriņķa daļai uzdevumu kaujas operācijā likvidēt apriņķī dislocēto Latvijas Nacionālo partizānu apvienības vadību, šīs apvienības komandieri 1946.gada 1.aprīlī nodevīgi noslepkavot izdevās vienīgi specaģentam Jānim Klimkānam. Arī 1947.gada 14.februārī pēc Jāņa Klimkāna iegūtās informācijas tika sagūstīts partizānu grupas dalībnieks Kārlis Rutkis, kurš atzinās, ka 15.februārī partizānu grupa paredzējusi izdemolēt Lutriņu pagasta vēlēšanu iecirkņus un tad pārvietoties uz citiem pagastiem. Izmantojot pratināšanā iegūto informāciju, Lutriņu pagasta Jāņkalnu māju rajonā tika aplenkts partizānu bunkurs un iznīcināti 7 partizāni. No 1945.gada līdz 1953.gadam Latvijā darbojās vismaz 64 LPSR drošības iestāžu aģenti kaujinieki, kuri nogalināja 167 un sagūstīja 58 nacionālos partizānus, turklāt pārkāpjot 1907.gada Hāgas konvenciju par karadarbības vešanu - nodevīgi nogalinot un pret partizāniem pielietojot narkotiskus līdzekļus. Lai arī salīdzinājumā ar kopējo nogalināto (2407) un arestēto (4370) nacionālo partizānu skaitu to partizānu skaits, kurus noslepkavojuši aģenti kaujinieki, ir neliels, jāņem vērā, ka aģenti kaujinieki tika sekmīgi izmantoti partizānu centralizēto organizāciju - LNPA, LTS(p)A un Kurzemes nacionālo partizānu apvienības - vadības iznīcināšanā un aizturēšanā. Vēl 1953.gadā cīņai pret partizāniem Latvijā izveidoja 12 operatīvās grupas. Iedzīvotāju izbrīnu vai sajūsmu raisīja fakts, ka vairāk nekā 10 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām mežos vēl mita partizāni. Viņus 1955. un 1956.gadā VDK no nelegālā stāvokļa varēja izvest tikai ar solījumiem, ka legalizēšanās gadījumā viņiem nedraud represijas. Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas Bandītisma apkarošanas pārvaldes informācijas, 1944.gadā čekistu kaujas operācijās tika nogalināti vai sagūstīti 1075 partizāni, 1945.gadā - 6016, 1946.gadā - 4218 partizāni. Kā liecina nacionālo partizānu darbības pieredze Latvijā, partizāni čekistu kaujas operācijām vissekmīgāk varēja pretoties brīdī, kad drošības iestāžu darbinieki devās uz operāciju - tad bija iespēja viņiem negaidīti uzbrukt. Piemērs - LTS(p)A Eduarda Platkaņa partizānu grupas uzbrukums Iekšlietu karaspēka vienībai 1945.gada jūlijā netālu no Dunavas kapsētas, kā arī vairākkārtēji partizānu uzbrukumi uz ceļiem Iekšlietu tautas komisariāta, Valsts drošības tautas komisariāta darbiniekiem un iznīcinātājiem vairākos Ilūkstes apriņķa pagastos un citur. Ja karaspēks jau bija pilnīgi aplencis partizānu atrašanās vietu, partizāniem, ņemot vērā karaspēka lielo skaitlisko pārsvaru, bija mazas izredzes no aplenkuma izlauzties. Par spīti partizānu varonīgajai cīņai, no zaudējuma pilnīgas aplenkšanas gadījumā neglāba arī ap bunkuru izliktās mīnas. Tāds liktenis 1949.gada 17.marta kaujā netālu no Īles piemeklēja Visvalža Brizgas latviešu un lietuviešu partizānu grupu un Grāversona - Indāna vienības dalībniekus, kas 1950.gada 25.februārī krita Jēkabpils apriņķī netālu no Aknīstes. Okupācijas režīms vērsa represijas ne tikai pret bruņotās pretošanās kustības dalībniekiem: vēl 1962.gadā LPSR Ministru padomes Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs ģenerālmajors Jānis Vēvers slepenā ziņojumā skaitļoja: "Notiesāto nacionālistu un bandītu ģimenes: 4254 ģimenes - 12 762 cilvēki". Ritvars Jansons |
|
|
| Komentāru kopskaits: 0 | |
| Meklēšana |
| Kalendārs |
| Ierakstu arhīvs |
| Vietnes draugi |
|
