LATVIEŠU BRIGĀDES FORMĒŠANA UN CĪŅAS - 26 Septembrī 2012 - Rakstu izlase

Ceturtdiena, 26.12.2024, 16:08	Tu esi: Viesis \| Grupa "Гости"Sveicināti Viesis

Galvenie » » LATVIEŠU BRIGĀDES FORMĒŠANA UN CĪŅAS

15:14

LATVIEŠU BRIGĀDES FORMĒŠANA UN CĪŅAS

LATVIEŠU BRIGĀDES FORMĒŠANA UN CĪŅAS

1943. gada janvārī SS reichsfīrers Himlers, apmeklējot Ļeņingradas frontes sektoru, bija pavēlējis internacionāla sastāva 2. SS motorizēto kājnieku brigādi, kurā ietilpa arī divi latviešu Kd bataljoni (19. un 21.), pārveidot par Latviešu brigādi). 8. februārī Ļeņingradas frontes sektorā ieradās arī 16. bataljons. Šie trīs latviešu bataljoni tad arī 8. februārī kļuva par pamatu jaunajai Latviešu brigādei (2. lett. SSFreiw. Brigāde).

Līdz ar šo triju bataljonu iekļaušanu brigādē tos pārdēvēja:

21. Liepājas bataljonu par I/Latv. leģiona bataljonu (I/Lettische Legion) un par tā komandieri iecēla kapt. K. Šnēbergu no 270. bataljona, bet viņš bataljona komandēšanu pārņēma no vācu sakaru virsnieka pol. hptm. Jakoba (Jacob) tikai 12. aprīlī.

19. Latgales bataljonu par II/Latv. leģiona bataljonu, kuru līdz 25. martam komandēja vācu sakaru virsnieks SS hstuf. Breimanis (Breyman), bet pēc tam pltn. K. Aperāts.

16. Zemgales bataljonu par Latv. leģiona bataljonu, kuru kopš 1941. g. 12. decembra ar dažiem pārtraukumiem komandēja kapt. (vēlāk majors) R. Kociņš. Tieši pārskaitīšanas laikā brigādē bataljonu komandēja šī bataljona komandiera a.p.i. kapt. J. Ozols.

Par 2. SS mot. kājnieku brigādes komandieri 1943. g. marta mēneša sākumā SS brigf. un ieroču SS ģmaj. Klingemaņa vietā iecēla SS brigf. un ieroču SS ģmaj. von Šolcu (v. Scholtz), austriešu kavalērijas virsnieku, kuru uz īsu laiku nomainīja SS staf. Rohde, bet 3. septembrī to nomainīja SS staf.Šuldts(Schuldt).

1943. g. 1. aprīlī no Rīgas ieradās Krasnoje Selo rajonā apm.

1,000 latviešu jauniesaukto jaunekļu. Tos bija paredzēts šeit apmācīt un sadalīt starp jaunformējamā 2. Latviešu SS brīvprātīgo brigādes vienībām.

Šos jauniesauktos 8. aprīlī apmeklēja ģen. Bangerskis. Izmantojot šo gadījumu, ģenerālis apmeklēja arī brigādes instruktoru skolu un lazareti.

Instruktoru skolas sastāvs bija komplektēts no brigādē iedalīto latviešu bataljonu labākiem instruktoriem, kas pēc kursa beigšanas paredzēti kā apmācītāji formējamos pulkos.

Brigādes lazaretē apmeklējuma laikā ārstējās 15 ievainoti latviešu karavīri. Lazaretes vecākais ārsts izteica ģenerālim vēlēšanos, lai lazareti jau vistuvākā laikā pārņemtu latviešu medicīniskais personāls.

Kapt. R. Veckalniņš savā dienesta ziņojumā par šo inspekcijas braucienu raksta:

"Slēdzienā par jauno leģionāru un reizē ar to arī leģionā iedalīto bataljonu apmeklējuma iespaidiem būtu jāpasvītro sekojošais:

1. Sekmīgas apmācības izvešanai un pilnīgai sagatavošanai par kaujas spējīgām vienībām abi saformējamie pulki jāatvelk no tuvās frontes aizmugures uz attālākām novietošanas vietām. Apmācībai un saformēšanai jādod vismaz 2—3 mēnešu laiks.

2. Jāpanāk vislabākā karavīru apgāde ar uzturu, apģērbu un apbruņojumu.

3. Visdrīzākā laikā jāizdod latviešu valodā svarīgākie reglamenti un apmācības priekšraksti.

4. Jānoorganizē laikrakstu un grāmatu apgāde kulturālām vajadzībām.

Leģiona formēšanas (t.s. ģen. Hansena) staba priekšnieks SS hstuf. Brejmanis (Breymann) 1943. g. aprīļa sākumā savā 12. pavēlē noteica dienesta pakāpju pielīdzināšanu leģionā:

Kareivis — (Schutzmann) — Leg. Schūtze

Dižkareivis — (Unterkorporal) Leg. Sturmann

Virsdižkareivis (Vicekorporal) Leg. Rottenfūhrer

Kaprālis — (Korporal) — Leg. Unterscharfūhrer

Seržants — (Vicefeldvebel) — Leg. Oberscharfuhrer

Virsseržants (Komp. feldvebel)

Virsn. vietn. — (officierStellv.) — Leg. Hauptscharfuhrer

Virsn. vietn. ar vairāk nekā 12 g. dienestu— Leg. Sturmscharfiihrer

Zīmīgs šai pavēlē ir norādījums, ka ,,SS zīmju nēsāšana uz apkakles leģiona piederīgiem noliegta, jo SS reichsfīrers latviešu leģionāriem paredzējis citu zīmi.

Šī "cita zīme" bija 19. divīzijai — veca latviešu rūnu zīme un 15. divīzijai bij. Latvijas armijas saulīte. 1944. g. bija pieņemtas arī pazīšanas zīmes (uz satiksmes līdzekļiem, ceļa norādījumiem u.t.t.) ieroču SS divīzijām, bet tās nepaspēja ievest vispārējā lietošanā.

Latviešu leģiona staba priekšnieka (no 1944. g. 8. jūlija) pulkv. A. Silgaiļa kādā aprakstā par Latviešu leģiona tapšanu teikts: -Pakļautība kādai ārpus vērmachta pastāvošai militārai organizācijai Ieroču -SS — bija tikai formālas dabas. Pasaules uzskata un partijas politikas ziņa latviešu leģionam nebija nekā kopēja ar nacionālsociālismu. Leģionā nenotika arī nekāda pasaules uzskata audzināšana vai mācīšana nacionālsociālisma vai tml. izpratnē. Kā zināms, nacionālsociālisms un īpaši ieroču-SS noliedza reliģiju un baznīcu. Turpretim Latviešu leģionā tā bija godā. Katrai daļai bija savs mācītājs, katoļiem katoļu mācītājs. Arī latviešu leģionāru zvēresta formula pamatā atšķīrās no ieroču-SS zvēresta formulas. Latviešu leģionāri nodeva savu zvērestu "Dieva vārdā" un zvērēja paklausību vācu vērmachta virspavēlniekam tikai cīņā pret boļševismu.

Ārpus visa tā pastāvēja vēl arī tīri ārējas atšķirības starp Latviešu leģionu un ieroču SS. Latviešu leģionam SS zīmotņu vietā bija latviešu nacionālās zīmotnes: vai nu vecā latviešu rūnu zīme (19. latv. divīzijai), vai bij. latvijas armijas nozīme uzlecošā saule (15. latv. divīzijai). Bez tam latviešu leģionāri nesa uz labās rokas augšdelma Latvijas nacionālās krāsas ar uzrakstu ,,Latvija. Arī no vācu puses vienmēr tika uzsvērts, ka mēs, latvieši, nekādi SS vīri neesam, bet gan tikai leģionāri, vai, kā vēlāk oficiālais apzīmējums bija "ieroču grenadieri. Latviešu leģionāriem bija pat noliegts nēsāt ieroču SS zīmotnes. Arī latviešu leģiona piederīgo dienesta pakāpju nosaukumi atšķīrās no ieroču SS piederīgo. Pirms īstās ieroču SS pakāpes apzīmējuma parasti tika likti burti SS, piemēram, SS Scharfūhrer u.t.t. Turpretim leģionāru dienestu pakāpes parasti tika apzīmētas: Leg.Scharfūhrer u.t.t., vēlāk Waffen Scharfūhrer u.t.t. latviešu leģionā iekšējā satiksmē parasti dienesta pakāpes apzīmēja pēc agrākās Latvijas armijas apzīmējumiem: kaprālis, kapteinis u.t.t. Arī vērmahta vienībās uzrunāja latviešu leģionārus ar armijas dienesta pakāpēm, ne ar ieroču SS pakāpēm.

Arī pirmais Latviešu leģiona staba priekšnieks pulkv. A. Plensners raksta "Laika" 1966. g. 6. augusta numurā:

Nesen lasīju polemiku par dienesta pakāpēm.. Kāds izteicās, ka leģionā mūsu virsnieki paaugstināti SS pakāpēs. Kāds cits atsaucās, ka viņš tādus gadījumus nezina. Arī es tādus nezinu. Līdz 1944. gada janvārim gan likās, ka divi tādi gadījumi ir. Pirmkārt, ģenerālim Bangerskim bija paziņots, ka viņš paaugstināts par SS grupenfīreri un ieroču SS ģenerālleitnantu. Nododot attiecīgo telegrammu, grāfs Piklers ar sevišķu uzsvaru teica: "Ka jūs paaugstinās par grupenfīreri, to es zināju. Bet ka jūs paaugstinās par SS grupenfīreri — to gan nezināju." Līdzīgs paziņojums bija kādam citam latviešu virsniekam. Viņi tad arī labā ticībā abus burtus pie savas dienesta pakāpes varēja lietot. Mēs, citi, sākumā bijām Leg. (legiona) rotenfīreri, šarfīreri, štandartenfīreri un citādi fīreri, bez SS burtiem dienesta pakāpes apzīmējumam priekšā vai beigās. Vēlāk "Leg." atvietoja ar "Waff.Gren.," bet arī bez SS burtiem. Tā bija atšķirības uzsvēršana. Vēlāk Berlīnē, 1944. g. janvārī man paskaidroja, ka ne ģenerālis, ne cits kāds no mums nav pārņemti SS sastāvā. Lai varētu pārņemt, tad attiecīgā persona Vispirms būtu pārņemama vācu pavalstniecībā. Piederība SS pakļautībai nekādā ziņā nenozīmējot piederību SS organizācijai. Diemžēl, "godu," ko mums nepiešķīra SS vadība, mums vēlāk sāka piešķirt citi.

Pāris vārdu arī par SS apzīmējumu, kas bija piekabināts mūsu un citu tautu lielajām formācijām. Esmu bez panākumiem mēģinājis pretoties tam, ka tas, kas oficiāli nav bijis, ikdienišķā kūtrībā pārvēršas par oficiālu. Tā runā par vācu SS divīzijām un par latviešu, igauņu vai kādas citas nevācu tautības SS vienībām, it kā tās vismaz nosaukumā būtu līdzīgas. Oficiāli ari nosaukumos bija atšķirība, kas norādīja, ka šīs vienības īstenībā nav SS, bet, kā to varbūt visīsāk varētu apzīmēt, tikai pie SS. Vācu vai citu ģermāņu vienībām SS apzīmējums bija priekšā, piem., 5. SS Panzerdivision "Wiking".SS Gebirgsdivision "Nord", u.t.t. Cittautu vienībām SS burti tika pie kārti nosaukuma beigās, ar piekabinājumu "der", piemēram: 14. Waffen Grenadierdivision der SS (galiz. Nr. 1), 15. Waffen Grenadier division der SS (lett. Nr. 1), Osttūrkischer Waffenverband der SS u.t.t. SS galvenās pārvaldes 1945. g. 26. marta uzskaitē minētas trīspadsmit tādas ,,pie SS, divīzijas un vairākas citas lielākas daļas. Liktos tikai sīkums apzīmējumu atšķirībā, tomēr tas pavisam nebija sīkums, bet diezgan asprātīgi uztverts veids, uzskatāmi parādot principiālo un stāvokļa atšķirību. "Der SS" vienības un paaugstinājumi SS pavēlēs vienmēr bija minēti atsevišķā nodalījumā.

—Arī angļu autors J. Keegan savā grāmatā Waffen SS: the asphalt soldiers raksta, ka SS divīziju nosaukums atkarājies no rasiskā sastāva: tās divīzijas, kas sastāvējušas no vācu brīvprātīgiem, sauktas par SS Divisionen, tās, kas sastāvējušas no ģermāņu rases brīvprātīgiem — par SS Freiwilligen Divisionen un tās, kas sastāvējušas no cittautiešiem, galvenokārt austrumeiropiešiem — par Divisionen der Waffen SS.

Pirmajā grupā bija 14 divīzijas, otrajā — 11 un trešajā grupā 16 divīzijas, to starpā 2 latviešu un 1 igauņu divīzija.

1. LATVIEŠU GRENADIERU PULKS

1943. g. aprīļa sākumā Krasnoje Selo ieradās par 1. Latv. grenadieru pulka (SS Freiw. Rgt. 1/lett.) komandieri ieceltais pltn. V. Veiss*) ar adjutantu kapt. N. Galdiņu un stājās pie pulka formēšanas.

2. SS mot. kājnieku brigādes komandieris ieroču SS ģmaj. von Šolcs ar 18. aprīļa pavēli nr. 1705/43 noteica, ka no latviešu 16., 19. un 21. bataljoniem pie 2. SS mot. kājnieku brigādes uzstādītam Latviešu SS brīvprātīgo leģionam piešķirts sekojošs nosaukums:

1. Latviešu SS brīvprātīgo pulks, pie kam bijušais

21. Liepājas bataljons nosaukts par

1/1. Latviešu SS brīvprātīgo pulku,

19. Latgales bataljons par

11/1. Latviešu SS brīvprātīgo pulku,

16. Zemgales bataljons par

III/1. Latviešu SS brīvprātīgo pulku.

1. Latviešu SS brīvpr. pulka stabs novietojās Dūderhofas muižā, dažus km no Krasnoje Selo. Visi trīs pulkam paredzētie bataljoni atradās Ļeņingradas frontes sektora pirmajās līnijās. Tos bija paredzēts ieskaitīt jaunformējamā 1. latv. grenadieru pulkā tikai pēc to atvilkšanas no pirmajām līnijām. Tādēļ pltn. Veiss savas pirmās rūpes veltīja jauniesauktiem latviešu karavīriem, kurus latviešu un vācu virsnieki un instruktori apmācīja tiešā frontes aizmugurē. No 20. līdz 30. aprīlim pltn. Veisam bija jāveic arī viss pulka formēšanas darbs: galīgi jānoorganizē pulka stabs, jāpārveido bataljoni u.t.t. Bija zināms, ka jau maija mēneša sākumā visu 2. latviešu brigādi pārvietos uz kādu citu kaujas iecirkni, Volchovas rajonā.

Aprīļa mēneša beigās pulkā iedalītos bataljonus sapulcināja Krasnoje Selo rajonā. Pēc to atvilkšanas no frontes līnijas jaunais pulks gan ļoti maz atgādināja slēgtu kaujas vienību. Blakus rūdītiem kaujiniekiem rotas tagad bija papildinātas ar jauniesauktajiem jauniešiem. Visur pa vidu jaucās brigādes staba vācu virsnieki un instruktori, vairāk gan kavēdami, nekā palīdzēdami pulka saformēšanā.

1.latv. grenadieru pulka komandējošais sastāvs 1943. g. aprīļa beigas bija sekojošs:

Pulka komandieris — pltn. V. Veiss

Adjutants — kapt. N. Galdiņš

Saimniecības priekšnieks — SS ostuf. F. Puchards

Vec. ārsts — kapt. Dr. R. Straumanis

I bataljona komandieris — kapt. K. Šnēbergs

II bataljona komandieris — pltn. K. Aperāts

III bataljona komandieris — majors R. Kociņš.

Bez tam vēl bija Kājnieku lielgabalu (13.) rota, Prettanku lielgabalu (14.) rota, Sapieru (15.) rota un Riteņbraucēju resp. Slēpotāju (16.) rota.

Par vācu sakaru virsniekiem pulkā darbojās austrieši — SS hstuf. Breimanis un SS hstuf. Breimiers.

2. LATVIEŠU GRENADIERU PULKS

Drīz pēc pltn. Veisa Ļeņingradas sektorā ieradās arī par 2. Latviešu grenadieru pulka (SS Freiw. Rgt. 2/lett.) komandieri ieceltais pltn. K. Lobe) ar adjutantu kapt. Melceri un stājās pie pulka formēšanas no 18., 24. un 26. latviešu bataljoniem.

24. Talsu bataljonu 11. aprīlī no frontes atvilka uz aizmuguri apmācībām un 18. aprīlī ieskaitīja 2. Latv. grenadieru pulkā par I bataljonu (1/2. Latv. SS brīvpr. pulks). Bataljonu tai laikā komandēja kapt. A. Skrauja.

18. Kurzemes bataljons 2. pulka formēšanas laikā atradās Baltkrievijā. Maija mēneša vidū tas atgriezās Rīgā. Te bataljona komandēšanu no vācu sakaru virsnieka pol. majora E. Ercuma pārņēma 7. jūnijā kapt. V. Grants. Bataljonu jau jūnijā ieskaitīja 2. pulkā kā II bataljonu. 10. jūnija vakarā bataljons 532 vīru sastāvā izbrauca tieši uz Volchovas frontes sektoru.

26. Tukuma bataljons aprīļa pirmajās dienās ieradās Ļeņingradas frontes sektorā no Novgorodas. 19. aprīlī to ieskaitīja 2. pulkā kā III bataljonu. Bataljonu tai laikā komandēja vācu sakaru virsnieks SS hstuf. K. Wichmanis, līdz 1943. gada maija mēnesī to nomainīja kapt. E. Stīpnieks.

2. Latviešu grenadieru pulka komandējošais sastāvs pēc formēšanas nobeigšanas 1943. g. 1. jūlijā bija sekojošs:

Pulka komandieris — pltn. K. Lobe

Adjutants — vltn. P. Kvālbergs
Saimniecības priekšnieks — vācu vltn. Hamels

Vec. ārsts — kapt. Dr. E. Rode

Vec. vet. ārsts — ltn. L. Veitiņš

I bataljona komandieris — kapt. A. Skrauja

II bataljona komandieris — kapt. V. Grants

III bataljona komandieris — kapt. E. Stīpnieks

2. latviešu pulks savā iekšējā dzīvē dēvējās par Imantas pulku un paturēja arī ne tikai bataljona agrākos nosaukumus, bet arī rotas nosauca dažādos Latvijas vietvārdos:

1 Talsu bataljona

1. rotu par Abavas rotu,

2. rotu par Stendes rotu,

3. rotu par Ventas rotu,

II Kurzemes bataljona

4. rotu par Ārlavas rotu.

5. rotu par Kuldīgas rotu,

6. rotu par Skrundas rotu,

7. rotu par Ēdoles rotu,

III Tukuma bataljona

8. rotu par Dundagas rotu,

9. rotu par Durbes rotu,

10. rotu par Tērvetes rotu,

11. rotu par jaunpils rotu,

12. rotu par Smārdes rotu,

13. rotu par Hercoga Jēkaba rotu,

14. rotu par Dobeles rotu un

15. rotu par Alšvangas rotu.

Pulkam atrodoties Volchovas frontes sektorā, pulka frontes aizmugurē pacēlās senlatvju "Mežotnes pils" un "Imantas sēta".

Vienlaicīgi ar brigādes pulkiem 1943. g. martā formējās arī Artilērijas divizions kapt. V. Grāveļa vadībā, Sanitārā rota majora Dr. J.Rubbovska vadībā un citas brigādes vienības.

Artilērijas divizionam kadrus ņēma no kājnieku bataljonu artilēristiem, kā arī no jauniesauktiem artilērijas virsniekiem, instruktoriem un kareivjiem. Vispirms izveidoja diviziona stabu un divas baterijas. Pēc karavīru papildinājumu saņemšanas no 15. artilērijas pulka Jelgavā maija mēnesī saformēja arī pārējās diviziona baterijas.

Skatījumu skaits: 1574 | Pievienoja: rudis | Reitings: 0.0/0

Komentāru kopskaits: 0

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]