Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953)
Dr. habil. hist. Heinrihs Strods - "Latvijas Vēstnesim"

Pēdējos gados veikto pētījumu rezultātā arvien vairāk nostiprinās uzskats, ka pēc trešās komunistu okupācijas 1944.-1991. gadā vairāk nekā desmit gadus ilgstošā vardarbīgā pretošanās okupantiem nebija vis kāda pašaudīšanās vai tikai "mierīgo iedzīvotāju slepkavošana", kā rakstīja komunisti, bet gan īsts partizānu karš. Par to liecina ne tikai 1994. gadā uzrakstītā grāmata Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944-1956, atmiņu un pētījumu krājums Uz ežiņas galvu liku, vairākas publikācijas žurnālā Latvijas Arhīvi (T.Vilciņa u.c. pētījumi), bet arī salīdzinājumi ar partizānu cīņām kaimiņu valstīs Lietuvā un Igaunijā. Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā tas joprojām nav izpētīts. To nosaka ne tikai profesionālu vēsturnieku nepietiekama pievēršanās šim nacionālās atbrīvošanās karam pret sarkano impēriju, bet arī apstāklis, ka komunistu radītais slepenības un dezinformācijas slogs pašreiz vēl neļauj nosaukt šī kara visus rezultātus un atjaunot patiesību tautas atmiņā. Taču pētnieku rīcībā nonāk arvien jauni materiāli, kas papildina publicētos arī par kritušo skaitu. Tā kā minētās grāmatas nav visu interesentu rīcībā, šķiet lietderīgi atjauninātos datus publicēt vispirms presē.

PSKP CK 1953. gada 12. jūnija lēmums Latvijas jautājumā un tam sekojošais LKP CK 1953. gada 22.-23. jūnija lēmums Par trūkumiem politiskajā darbā un republikas saimnieciskās un kultūras dzīves vadīšanā centās novelt vainu uz importēto vadību, taču solījās izpildīt minēto Maskavas priekšniecības lēmumu. Par vadības nemākulības piemēru tika uzskatīts arī nacionālo partizānu kara turpinājums. Pēc LPSR IeM 1953. gada 27. oktobra izziņas, šīs cīņas turpinājās vēl 16 (28,7 %) rajonos, kur operēja vēl 10 bandas ap 100 cilvēku sastāvā. Pēc LKP CK orgdaļas vadītāja Drozda slepenās izziņas tikai LKP CK biroja locekļiem, laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 nacionālo partizānu vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus. Vēl plašāka bija LPSR iekšlietu ministra Zujāna pilnīgi slepenā izziņa LKP CK, kurā norādīts, ka pēc Latvijas atbrīvošanas nelegālā stāvoklī dzīvoja 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 meža brāļi. Dažās bandās bijuši 400-500 cilvēku. No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.

Kaut arī zināms, ka daudzi partizāni dzīvi nepadevās un pataupīja pēdējo lodi vai granātu sev, LKP CK pārskatā tie nav minēti un acīmredzot ieskaitīti kritušo skaitā. Cik tādu bija, to pagaidām nezinām. Arī LKP CK ziņojumā nav minēti ievainotie, sagūstītie partizāni, no kuriem daļa vēlāk mira. Jāpieņem, ka šie partizāni pieskaitīti vai nu kritušajiem, vai arestētajiem partizāniem. Domājams, ka kritušo skaitā nav ierēķināti čekas karaspēka, čekistu un istrebiteļu aiz pārskatīšanās un bēgot nošautie, kā arī čekas cietumos nomocītie. Šādi dati nav saglabājušies, un Latvijas valsts nav veikusi viņu uzskaiti, kā tas tika darīts 1942. gadā.

Visai interesanti dati, kuri netika sniegti pat speciālajos ziņojumos V.Lācim, ir par sarkano zaudējumiem, kurus komunisti sevišķi slēpa.

Tabulā redzams, ka Latvijā līdz 1953. gada oktobra sākumam bija krituši 2208 un ievainoti 1035 sarkanie, kopā 3243 cilvēki. Starp kritušajiem procentuāli visvairāk bija padomju, kompartijas un komjaunatnes aktīvistu (48,5%). Otro vietu procentuāli ieņēma kritušie čekisti (25,8%). Iznīcinātāju bataljona kritušo cīnītāju skaits šajā ziņojumā šķiet ievērojami samazināts. Neraugoties uz kritušo un ievainoto sarkano samazināto skaitu, tas, pēc LKP CK slepenajiem ziņojumiem, ir daudz lielāks nekā pat atklātajās komunistu laika publikācijās.

Lielāko skaitli par sarkano zaudējumiem sniedzis V.Karaļuns 1986. gadā: Kopumā no buržuāzisko nacionālistu bruņoto bandu terora pēckara gados Padomju Latvijas teritorijā gājuši bojā 1562 partijas, padomju un citi aktīvisti, kā arī viņu ģimeņu locekļi. Tātad te nav norādīti ievainotie sarkanie, taču pieskaitīti kritušie ģimenes locekļi. Ja varētu ticēt šai statistikai, tad būtu krituši 492 aktīvistu ģimenes locekļi, t.i., 31,5% no kritušajiem aktīvistiem.

Atcerēsimies, ka LKP CK Partijas vēstures institūta izziņā LKP CK minēts, ka kopā ar istrebiteļiem bija krituši arī viņu ģimenes locekļi - kopā ap 800 cilvēku. Tātad bija kritis 601 ģimenes loceklis (75,1%). Tā kā par kritušajiem istrebiteļiem un viņu ģimenes locekļiem sociālās aprūpes iestādes kārtoja pensijas, skaitlis var būt tuvs īstenībai, taču pārbaudāms.

Visai raksturīgs ir kritušo īpatsvars starp dažādām kritušo un ievainoto sarkano minētajām grupām. Tas svārstījās no 79,2 % padomju, kompartijas un komjaunatnes aktīvā līdz 53,8% NKVD, VDM karaspēkā. Zemāks kritušo īpatsvars (64,6%) bija arī iznīcinātāju bataljonu cīnītājiem. Tas liecina, ka zemāks kritušo īpatsvars bija tiem sarkanajiem, kuri cīnījās slēgtās kaujas vienībās. Turpretī tiem sarkanajiem, kuri darbojās arī ārpus slēgtajām kaujas vienībām - NKVD, IeM darbinieki, kompartijas aktīvs - kritušo īpatsvars (70,7-79,2%) bija lielāks. Izņēmums te ir paši NKGB-VDM-VDK darbinieki, kuri gan cieta lielus zaudējumus (25,8% visu kritušo), taču kritušo īpatsvars (60,1%) no kritušajiem un ievainotajiem bija zemāks. Tas liecina arī par to, ka varonīgie čekisti nav līduši karstajās vietās.

Kopā savelkot datus par pēdējā nacionālās atbrīvošanās karā kritušajiem, redzams, ka oficiāli pēc minētajiem dokumentiem tie ir 4630 cilvēki, no kuriem 2422 (52,3%) bija baltie un 2208 (47,7%) - sarkanie. Ja baltajiem kritušajiem pieskaita aptuveni 300 pārskatīšanās rezultātā vai bēgot nošautos, kā arī Rīgas Centrālcietumā nošautos 988 cilvēkus, tad balto puses zaudējumi kopskaitā sasniedz 3710 cilvēkus (62,7%). Taču šie skaitļi attiecas tikai uz Latvijas teritoriju un tiešo karadarbību tajā. Izvesto, arestēto un padomijā nogalināto vai līdz nāvei nomērdēto skaits ir cita pētījuma objekts.