Vai, vienu sodot, drīkst otru godā celt?!

   Sen latviešu presē nav bijusi tik demagoģiska publikācija. Rakstu V. Samsons sāk ar sava akadēmiķa goda (?) piesaukšanu un nīgrumu pret žurnālistiem, kas viņu apspļaudot. Diez vai vaina žurnālistos. Varbūt godājamajā M. Gorbačovā, kura valdīšanas laikā izjuka ļaunuma impērija?
   Nenopietna ir V. Samsona taisnošanās, ka viņam, visaugstam sarkano partizānu priekšniekam, ar apakšnieku pastrādātajām zvērībām neesot nekāda sakara! Padoto V. Kononovu nav pat pazinis. Toties tagad V. Samsons metas aizstāvēt slepkavas un V. Kononovu, kas vienību komandējis un pats šāvis zemkopjus, viņu sievas un pat grūtnieci!
   V. Samsons drausmos asins darbus pret latviešu zemkopjiem pasludina tikai par kādu kaujas epizodi pret vācu karavīriem, kas bruņoti līdz zobiem!!! Interesanti, cik tādu kaujas epizožu bijis
   V. Kononovam un vai medaļas saņēmis bez V. Samsona gādības? Bet to lai noskaidro V. Samsona neobjektivitātē apvainotie prokurori. Tāpat nejautāšu, vai V. Samsonam naktīs salds miegs, kad pa dienu nocīnījies, lai Latgales zemkopju noslaktēšanu norakstītu uz V. Kononova patiesības rakstiem presē. Gaidīšu Neatkarīgajā atbildi no V. Samsona - ar ko atšķiras Šustina un Samsona firma no Jekelna un Arāja firmas? Kāpēc Jekelna un Arāja firmas noslepkavotie bija cienījami cilvēki, kuru piemiņa godināma un piederīgajiem sāpju nauda maksājama, bet Šustina un Samsona firmas nobendētie bijuši tikai elementi, pa kuru asinīm un asarām drīkst žļambāt kirzas zābakos?
   Kāpēc Podiņš, kas esot tirgojis sērkociņus cietuma veikalā vācu okupācijas laikā, ir sodāms ļaundaris, bet Mašonkina saukšana pie atbildības par cilvēku iznīcināšanu krievu okupācijas laikā ir cilvēktiesību pārkāpums?
   Piesegšanās ar plakātu, ka komunisti cīnījušies pret pasaules ļaunumu, nederēs, jo nav vairs tādu, kuriem būtu noslēpums, ka Hitlers savus jaunuļus sūtīja mācībā pie Staļina pieredzes bagātajiem bendēm. Mācekļi netika līdzi meistariem ne metodēs, ne noslepkavoto daudzumā. Mācekļi tika sodīti, toties meistari - pie varas un slavas. Kad zaudēja, salīda alās kā seski. Tagad, attapušies no zaudējuma šoka, lien no alām ārā, lai ar demagoģiju un spridzināšanu pagrieztu laiku atpakaļ. Atgādināšu litenieša U. Ķezbera dzīvesbiedres E. Ķezberes teikto: «Neļauj mums nestipriem kļūt un ļaunumu taisnīgi sodi!»

Daina Šķiezna
Slepkavošana nav partizānu kauja

   Šo manu rakstu, protams, neievietos lappusē Skats ar lielu manu attēlu uz solīda kabineta fona. Man nav zinātnisku grādu, par akadēmiķa nosaukumu pat sapņot nevaru. Arī kabineta nav.
   Nemēģināšu uzskaitīt visus amatus, kādos Vilis Samsons darbojās Latvijas PSR laikā. Kad Latvija atjaunoja neatkarību, okupācijas laika darboņi steidzās pārkrāsoties. Arī Vilim Samsonam vajadzēja skaidri norādīt savu vietu jaunajos apstākļos - vai nu paziņot, ka kļūdījies, cīnoties pret latviešu tautas interesēm, vai arī palikt nelokāmam PSRS varoņa, sarkanā partizāna statusā. V. Samsons izvēlas mērenu vidusceļu, kaut Bībelē teikts, ka mērenos izspļaujot.
   Pretvācu partizāni. Pavisam neiedomājami neveikls apzīmējums. Kā Samsona pretvācu partizāni varēja uzspridzināt karavīru ešelonu, lai bojā ietu tikai vācieši, bet latviešu leģionāri paliktu bez skrambiņas? Līdzīgus jautājumus es varētu uzdot vēl un vēl. Neatkarīgajā V. Samsons raksta, ka «pretvācu partizāni» Batu kaujā esot apšāvuši zemnieciņus. Šie zemnieciņi taču bija latviešu vīri un pat sievietes. Partizānu atskaitēs šī slepkavošana kvalificēta kā kauja. Tie ir meli! Pat kaujā nedrīkst ciest civiliedzīvotāji. Neviens netēmēts, uz labu laimi raidīts šāviens nav attaisnojams.
   Šķirstot V. Samsona 1969. gadā izdoto grāmatu Kurzemes katlā, redzu, ka latviešu partizānu brigādes rindās cīnījušies Anatolijs Makasonovs, Vasilijs Hohlovs, Vasilijs Kaščevs, Vasilijs Radjko, Aleksejs Potilicins, Vladimirs Semjonovs, Viktors Stolbovs, Nikolajs Kapustins utt. Tas vēl nebūtu nekas, ja šie «pretvācu partizāni» nepretendētu uz mūsu valsts nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. To V. Samsons nepārprotami pasaka savā rakstā Rīgas Balss 1996. gada 30. aprīļa numurā. Izrādās, ka tik daudzi no viņiem cīnījušies par Latvijas nacionālo neatkarību. Patiesībā viņi pēc tam strādāja čekā, milicijā, istrebiķeļos. Arī administratīvos amatos. Katru gadu, ordeņiem greznojušies, viņi dodas uz t.s. Draudzības kurgānu, lai atcerētos savus karalaika darbus. Latviešu leģionāri nebrauc uz Vāciju, lai piedalītos vācu kara veterānu saietos. Arī vācu karavīri nebrauc uz Latviju, lai piedalītos leģionāru svinībās vai saietos. Karš ir beidzies. Tā bija apstākļu uzspiesta sadarbība. Viss. Bet samsoniešiem velk uz māmuļu Krieviju.
   V. Samsons uztraucas, ka viens sarkanais partizāns tiks tiesāts par kara noziegumu. Brīvības cīnītāji tūkstošiem ir tiesāti, spīdzināti, nogalināti, badā un vergu darbos nobendēti. Šo ļaundarību veicēji, atskaitot Alfonu Noviku, neviens vēl nav tiesāts. Bet viņu ir pilna Latvija. Viņi staigā nesodīti.
   Tepat kaut kur droši vien dzīvo centrālcietuma režīma priekšnieks Obuhovičs, ar iesauku Baltais Lācis. Viņš 1949. gada
   9. maijā lika mani spīdzināt, uzģērbjot spaidu kreklu. Šo spīdzināšanu izpildīja divi seržanti, no kuriem viens bija centrālcietuma I korpusa sargu maiņas vecākais, apcietināto iesaukā Putekļu Vecis.
   Rīgā noteikti joprojām dzīvo kapteinis Mališevs, kas 1948. gada 16. un 17. martā divas diennaktis savā kabinetā turēja mani, uz ķebļa sēdošu, bez ēšanas, dzeršanas un gulēšanas, ik pa laikam triekdams manu galvu pret sienu. Arī par Jokeri iesauktais sarkanmatainis, kas no pagraba uz sesto stāvu pie izmeklētāja trieca apcietinātos skriešus, neļaujot ne mirkli apstāties. Arī manu sievu un sirmo māmuļu. Tepat dzīvo tie čekas sargi, kuri rūpīgi uzmanīja, lai naktīs pratinātie dienā nesnaustu. Šo ļaundaru skaits ir tūkstošos, bet viņus nesauc pie atbildības. Arhīvos ir cietuma, čekas u.c. līdzīgu iestāžu štatu saraksti. Ir apcietināto lietas, kur izmeklētājs pašrocīgi parakstījis nopratināšanas protokolus. Ir kara tribunālu lietas utt. Šie vīri nav adatiņas siena kaudzē.
   Turpinām melot, viltot vēsturi. Bet V. Samsonam jau nepietiks drosmes atzīt savu maldīšanos. Būtu vismaz klusējis.

Jānis Freimanis, nacionālais partizāns
Es arī atceros, Samsona kungs!

   Izlasot jūsu vēsturisko sacerējumu, rodas iespaids, ka rakstāt naivuļiem, kas nezina, kas īstenībā bija tā sauktie sarkanie partizāni, kas darbojās Latvijas austrumu pierobežā 1942.- 1944. gadā.
   Man tolaik gadījās dzīvot pie radiem Šķaunes pagastā, un kā 14 gadu vecs zēns labi atceros, kas toreiz notika. To pašu it labi atceras arī vēl dzīvi esošie vietējie Latgales pierobežas ciemos un sādžās, neba visi tika nobendēti. Jūsu vadītos sarkanos partizānus (bija tur arī citi komandieri) vietējie sauca atbilstoši viņu izdarībām - par bandītiem. Visi apkārtējo ciemu iedzīvotāji taisīja slēptuves šķūņos, rijās, pagrabos un citur, kur slēpa vērtīgākās mantas un produktus no sarkanajiem bandītiem, kuri nakts aizsegā siroja. Par kādu labprātīgu atbalstīšanu varēja būt runa, ja nabaga Latgales zemnieciņi bija vācu okupācijas varas uzlikto nodevu un klaušu nomocīti un pašiem bija jābaro kuplās ģimenes? Protams, bija arī komunistu propagandas apmautie, bet lielākoties tie bija proletārieši, kas nevīžoja kārtīgi strādāt.
   No varenplašās dāsni apgādāja ar ieročiem un propagandas literatūru sarkanos atbrīvotājus, kas nu jutās īstie varoņi. Ar čekas paņēmieniem iedresēti, lavījās nakts aizsegā pie iedzīvotāju mitekļiem, dauzījās pie durvīm un logiem, lika, lai laiž iekšā. Nepaklausīgo mājām arī pielaida uguni, dažus nošāva vai aizveda sev līdzi (uz neatgriešanos). Bandīti ņēma visu: ziepes, sērkociņus, sāli, sveces, cimdus, zeķes, virsdrēbes un pat no gultām norāva palagus. Manai tantei un onkulim lika no kājām novilkt velteņus. Ja partizāni neatrada ēdamo, palika nikni, gāja uz kūti un izveda pēdējo gotiņu, vaimanas nelīdzēja. Iebrūkot Vecslabadā, izlaupīja veikalus, skolu, baznīcu un dzīvokļus, bet lielākais guvums tiem bija spirta brūzī, kur dzēra, cik jaudāja, bet līdzņemšanai lēja pat zābakos... Līdz rīta gaismai liesmoja Vecslabada un bija dzirdamas varoņu klaigas.
   Tā ir tikai niecīga daļa no sarkano partizānu varoņdarbiem. To tagad sāk noskaidrot tiesībsargājošās instances, par kuru darbību jūs, akadēmiķa kungs, tik necienīgi izsakāties. Noziegumi bija ne tikai nacistiem, brūnajiem fašistiem, bet arī komunistiem, sarkanajiem fašistiem. To, ka abas šīs noziedzīgās sistēmas bija radniecīgas, pierāda fakti. Brūnie fašisti nomocīto upuru līķus dedzināja krematoriju krāsnīs, bet sarkanie fašisti badā un salā nomērdētos krāva grēdās. Kaut kas neklapē, akadēmiķa kungs! Tāpat kā jūsu apgalvojumi par latviešu labprātīgu atbalstu jūsu vadīto sarkano partizānu cīņās. Bet tāda ir marksistu-ļeņinistu-staļinistu melīgā būtība, kad savus noziegumus uzveļ pat upuriem. Tā tas bija arī vēlāk, kad tautas sāka atbrīvoties no komunisma žņaugiem - Tbilisi, Baku, Viļņā un Rīgā...

Fēlikss Čeksters

(c) Neatkarīgā Rīta Avīze